Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Valda Kļava. Ziemeļvācijas firsti reformācijā: mērķi un iespējas (Mēklenburgas piemērs) 79<br />
Hercoga Albrehta VII gadījumā uzskatāmi redzama valdnieka konfesionālās<br />
pozīcijas atkarība no politiska aprēķina (Wolgast 2004, 148). No vienas puses, viņa<br />
rīcība izrietēja no ambiciozajiem plāniem Ziemeļeiropas politikā, kuru izredzes<br />
viņš saistīja ar Hābsburgu partiju. Arī pēc sakāves karā Albrehts VII ar tuvināšanos<br />
impērijas galmam un ķeizaram saistīja cerības gan uz palīdzību parāda dzēšanā,<br />
gan arī uz iespējām ieņemt kādu amatu impērijas pārvaldē. Šis kurss firstam, kura<br />
sākotnējā attieksme pret reformāciju nebūt neizcēlās ar nepārprotamu konsekvenci,<br />
nozīmēja nepieciešamību ieņemt skaidru katolisku nostāju. Savukārt Albrehta VII<br />
atrautība no Mēklenburgas iekšpolitikas zināmu laiku noteikti veicināja reformācijas<br />
iesakņošanos un attīstību hercogistē.<br />
Sava loma bija arī laikmeta garam atbilstošie Albrehta VII nolūki stiprināt firsta<br />
augstāko virsvaru, ko gan viņš vairāk saprata nevis kā institucionālu reformu ceļu,<br />
bet gan kā maksimāli neierobežotu personisko varu. Bet tai ceļā pirmām kārtām<br />
stāvēja brālis, kurš pretojās zemes un varas sadalīšanai un aizvien uzskatāmāk<br />
uzņēma kursu uz reformācijas un protestantisma atbalstīšanu. Līdz ar to var secināt,<br />
ka hercogistes varas pārdales problēma stimulēja Albrehtu VII nostāties konkurentam<br />
pretējā pozīcijā šim laikam tik būtiskajā ticības jautājumā. Nepārprotamo politikas<br />
saistību ar ticības problēmām to savstarpējā atkarībā savā veidā demonstrēja arī<br />
Albrehta VII ģimenes lietas – dinastiskās attiecības varēja izrādīties prioritāras<br />
salīdzinājumā ar konfesionālo partejiskumu. To apliecina ne tikai hercoga laulības ar<br />
luterieti, bet arī mantinieka Johana Albrehta nosūtīšana audzināšanā uz protestantisko<br />
Brandenburgu – solis, kura tuvredzību no Albrehta VII pārstāvēto interešu viedokļa<br />
vēlāk skaidri demonstrēja dēla konfesionālā politika.<br />
2. Kurss uz vienotu konfesionālo politiku<br />
Pēc Albrehta VII nāves, izzūdot iepriekšējām pretrunām starp Mēklenburgas<br />
hercogiem, viņa mantinieks Johans Albrehts I (1547–1576) sadarbībā ar tēvoci<br />
Heinrihu V uzņēma skaidru kursu uz reformācijas atbalstīšanu. Viņš gan no sākuma<br />
atturējās savu konfesionālo pozīciju publiski apliecināt impērijas līmenī, kamēr nebija<br />
saņēmis lēni un vēl cerēja uz ķeizara palīdzību tēva ārpolitiskās avantūras radītā<br />
parāda apmaksā. Taču Kārlis V zināmā mērā pats pasteidzināja Mēklenburgas galīgo<br />
izvēli ticības un baznīcas jautājumā, pieprasīdams Mēklenburgai kā evaņģēliski<br />
orientētai teritoriālajai valstij oficiāli paust savu attieksmi pret 1548. gada t. s.<br />
interima 1 likumu par ķeizara kontroli pār reliģisko dzīvi impērijā un atturēšanos no<br />
tālākām reformām. Pēc Heinriha V iniciatīvas īstenotā ierastā novilcināšanas politika<br />
galīgā lēmuma pieņemšanā šoreiz cerēto rezultātu nedeva, jo Kārlis V no firstiem<br />
uzstājīgi pieprasīja skaidru atbildi šajā impērijas iekšpolitikai tik nozīmīgajā lietā un<br />
līdz ar to spieda Mēklenburgu konkretizēt savu nostāju. Pa to laiku sevi bija pieteicis<br />
vēl ietekmīgāks spēks, kas izšķiroši ietekmēja Mēklenburgas valdnieku lēmumu –<br />
zemeskārtas bija hercogiem iesnieguša lūgumu “ļaut visā zemē sludināt patieso<br />
Dieva vārdu un turēties pie īstās reliģijas”. Tas viss noveda pie 1549. gada 19. jūnija<br />
landtāga, kurā hercogi paziņoja par luterisma ieviešanu visā zemē, un kārtas šo<br />
1<br />
Pagaidu reliģisko problēmu regulējums pēc ķeizara uzvaras Šmālkaldenes ticības karā<br />
(1546–1547), kas reglamentēja attiecības starp impērijas katoļiem un protestantiem līdz<br />
plānotajam koncilam, kam būtu jāsekmē protestantu atgriešanās katoliskajā baznīcā.
Change language