LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

64 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj. Vē s t u r e
Dītrihs Nāgels, kurš, iespējams, bija visu laiku izcilākais Rīgas domkapitula
prāvests, ja atceramies viņa diplomātiskos panākumus pāvesta kūrijā Romā un
Bāzeles koncilā 15. gadsimta 30. gados (Schwarz 2000, 505), kopā ar vēl četriem
cilvēkiem: diviem Rīgas pilsoņiem, vienu priesteri un kādu sievieti, Annu no
Ālenas (Anna van Aalen), ziedoja naudu, citējot Nāgelu, “mūžīgās dvēseļu mises”
svinēšanai (LUB 10, Nr. 297). Šeit atslēgvārds ir mūžība. Gan Nāgela, gan Andreasa
Seppelbeka (Andreas Seppelbeke), Hinrika Harnaša (Hinrik Harnasch), Georga
Dazenberha (Georgius Dazenberch) un Annas no Ālenas mērķis ir mūžīga piemiņa.
“Mūžības” dēļ tiek dibināta piemiņa.
VI
Piemiņas “mūžību“ ir iespējams izmērīt. Pirmkārt, piemiņa ilgst tik ilgi, cik
ilgi tai pietiek naudas. Dibinot šos mūžīgos dievkalpojumus, iedibinātāji paredzēja
noteiktu naudas summu, lai ar to kā konkrētu pamatkapitālu vikārijai nodrošinātu
liturģisko rituālu. Nāgela un viņa līdzbiedru gadījumā tās bija 350 Rīgas markas.
Katru gadu tika izmaksāta zināma summa priesteriem, kuri svinēja mises, dažādu
dievkalpojumam nepieciešamo priekšmetu iegādei un citām vajadzībām, piemēram,
kora algošanai dievkalpojuma svinīguma paspilgtināšanai. 9 Vikārijas izdevumiem
paredzētā nauda tika iegūta, pamatkapitālu laižot saimnieciskā apritē, un katru gadu
saņemamā summa tika noteikta jau vikārijas dibināšanas brīdī. 10 Ja noteiktā summa
netika laikā samaksāta, konkrēto vikāriju apkalpojošie priesteri varēja atteikties
svinēt piemiņas dievkalpojumus, kā tas notika, piemēram, vēlo viduslaiku Lībekā
(Prange 2003, 11).
Vairākos citos gadījumos iespējams izsekot līdzi tam, kā tiek veikti kādai
vikārijai paredzētie maksājumi. Piemēram, Rēvelē (Tallinā), sākot ar 1434. gadu,
tika finansēta bijušā birģermeistara Bertolda Hunninghūzena (Bertold Hunninghusen,
arī Hunninckhusen) piemiņai dibinātā vikārija Rēveles dominikāņu baznīcā
(Vogelsang 1976 11 ; Vogelsang 1983 12 ). Ir droši zināms, ka Hunninghūzena vikārija
9
Par koru izmantošanu piemiņas misēs un citos dievkalpojumos Rīgas pilsētā ir zināms
maz, un par šādu praksi liecina tikai viens ieraksts ap 1450. gadu sāktajā Nesēju brālības
vikārijas grāmatā par 1458. gadu ([...] ene myssen laten singen myt den scholeren [...])
(Arbusow 1923, 205).
10
Prakse, kad noteica fiksētu ikgadu vikārijai izmaksājamo naudas summu, bija plaši izplatīta.
Piemēram, Rīgā 1429. gadā Pēteris no Emerenas (Peter von Emmeren) dibināja vikāriju
Sv. Magdalēnas klosterī un kā izmaksājumo summu noteica 7 vērdiņus (ferding, t. i., 1 / 4
markas) gadā, kas tika saņemta no kādas Kaļķu ielas mājas izīrēšanas (LUB 7, Nr. 797).
11
Sk. Vogelsang 1976, Nr. 92; Nr. 176; Nr. 199; Nr. 252; Nr. 322; Nr. 375; Nr. 416; Nr. 430;
Nr. 445; Nr. 486; Nr. 532; Nr. 573; Nr. 615; Nr. 661; Nr. 707; Nr. 748; Nr. 791; Nr. 821;
Nr. 854; Nr. 891; Nr. 950; Nr. 1016; Nr. 1049; Nr. 1071; Nr. 1092; Nr. 1112; Nr. 1136; Nr.
1171)
12
Sk. Vogelsang 1983, Nr. 1195; Nr. 1263; Nr. 1291; Nr. 1309; Nr. 1366; Nr. 1394; Nr. 1422;
Nr. 1454; Nr. 1490; Nr. 1540; Nr. 1609; Nr. 1612; Nr. 1801; Nr. 1914 Nr. 1949; Nr. 2014;
Nr. 2050; Nr. 2122; Nr. 2164; Nr. 2206; Nr. 2242; Nr. 2289; Nr. 2313; Nr. 2336; Nr. 2357;
Nr. 2378; Nr. 2401; Nr. 2419; Nr. 2441; Nr. 2455; Nr. 2500; Nr. 2523; Nr. 2541; Nr. 2575;
Nr. 2615; Nr. 2639; Nr. 2677; Nr. 2685.