Tiesas sēdes stenogramma - Satversmes tiesa

Godātā tiesa, es sākšu ar Satversmes 109. panta analīzi. Tad izklāstīšu apstrīdētās normasmērķi, ievērojot arī Satversmes tiesas praksi analizēt to kopsakarībā ar Satversmes 1. pantu. Un pēctam vērtēt samērīgumu un tiesiskās paļāvības principu.Ko tad nosaka Satversmes 109. pants? Jeb, nedaudz pārveidojot, kādu pienākumu Satversmes109. pants uzliek valstij? Pants noteic, ka ikvienam it tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma,darba nespējas un citos gadījumos. Un šis lakoniskais formulējums lielā mērā atkārto Latvijassaistošajos starptautiskajos līgumos noteikto. Raugoties uz 109. pantu un sociālajām tiesībāmkopumā, ir jāatzīst, ka šāda veida sociālo tiesību atzīšana kādreiz bija tieši, algoto darbinieku undarba ņēmēju spiediens. Kāds tad ir Satversmē esošā panta mērķis? Nu, ļoti tā vispārīgi ņemot, esteiktu, ka panta mērķis ir pastāvīgi dot ikvienai personai sociālo drošību. Pastāvīgi dot ikvienaipersonai sociālo drošību. Citiem vārdiem, ja personai nav, vai vismaz paredzams, ka nebūs vismazminimālā apmērā cilvēka cienīgai eksistencei nepieciešamo līdzekļu, tad persona var paļauties,droši paļauties, ka tos nodrošinās valsts. Jo šī valsts ir uzņēmusies pienākumu dot pienācīgunodrošinājumu.Tomēr, kas tad varbūt no otras puses, kas tad, varbūt, šinī 109. pantā varbūt, manuprāt, nav.Satversme neuzliek ikvienai personai pienākumu iesaistīties kādās valsts vai privātāsapdrošināšanas sistēmās, tā ir personas tiesība. Par neiesaistīšanos nav paredzēta atbildība. Jāsaka,ka tiesību literatūrā ir atrodamas atziņas, ka valstīm nav jāuzņemas atbildība par darbspējīga cilvēkadzīves līmeni, ja šī persona vienkārši negrib strādāt. Tas ir Anitas Kovaļevskas (norādītā)publikācija „Jurista Vārdā”. Līdz ar to tīri teorētiski persona var izvēlēties nestrādāt. Līdz ar toneviens darba devējs par viņu nemaksās iemaksas. Ja šādai personai, piemēram, multimiljonāramvai miljardierim, kas Latvijā šobrīd ir ierastāks cipars, ar uzviju pietiek iztikas līdzekļu līdz mūžagalam. Tad tā nepieprasa pensiju. Tad šāda persona arī nevarēs pretendēt uz sociālo palīdzību,pabalstiem. Taču, ja personai šo līdzekļu nepietiek, tad gan „ieslēgsies” 109. pants. Valstij tie būsšai personai jānodrošina.Tātad 109. panta mērķis nav visus simtprocentīgi iesaistīt. Kā redzams, Satversmes līmenīnetiek prasīta arī valsts finansēta sociālā nodrošinājuma sistēma. Sociālā apdrošināšana lielā mērā,bet tomēr ar būtiskām niansēm, balstās uz vispārzināmajiem klasiskās apdrošināšanas principiem.Klasiskā situācijā tiek apdrošināti zināmi riski, un apdrošināšanas prēmiju reālās iemaksas ir pamatstam, lai tiktu uzkrāts finanšu resurss, kas pēc tam tad, iestājoties šiem riskiem, varētu tikt izmantots,lai iestājušās apdrošināšanas gadījumā varētu tikt izmantots.Lai gan Latvijā sistēma tika ieviesta jau 1996. gadā, tomēr, manuprāt, to nevar uzskatīt parsenu. Un tāpēc ar jebkuras jaunas sistēmas ieviešanu reālajā dzīvē neizbēgami saskaras ikviens, kadjārisina arī jautājumi, kā pāriet no toreizējā stāvokļa – tā tad pirms sistēmas stāvokļa, uz šo jaunosistēmu. Citiem vārdiem, kā regulēt tās situācijas, kas jau pastāv, kad persona jau līdz 96. gadam irsasniegusi pensijas vecumu vai dodas pensijā pāris gadus pēc pensiju sistēmas izveides.Godātā tiesa, es aicinu to paturēt prātā, jo, analizējot sistēmu kopumā, mēs nevaram raudzītiestikai uz vienu sistēmas daļu. Tas mums neparādīs precīzu, pilnu ainu. Jāsaka tā, ka sistēma,manuprāt, parādīs sevi tikai tad, kad pensijā aizies tie, kas savas darba gaitas uzsāka 1996. gadā.Tikai tad, manuprāt, mēs varēsim redzēt, kā šī sistēma reāli darbojās, jo Latvijā socapdrošināšana13