Tiesas sēdes stenogramma - Satversmes tiesa

G. Kūtris: Paldies, jums, Reira kungs. Aicinām tālāk Tiesībsarga biroja Tiesību nodaļassociālo un ekonomisko tiesību jomas juriskonsulti Lieni Zariņu kā Tiesībsarga biroja pārstāvi izteiktviedokli par šīm apstrīdētajām normām, kā arī to atbilstību Satversmei. Lūdzu, jūsu viedoklis.L. Zariņa: Labdien, godātā tiesa. Sākotnēji es gribētu vērst uzmanību uz to, ka, ņemot vērāiepriekšējās sēdes laikā izskanējušos viedokļus… Precizēt. Tātad tiesībsargs ir sniedzis rakstiskuviedokli Satversmes tiesai par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam, un vēlētosprecizēt, ka, principā, ir vērtēts, tātad, likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5. panta ceturtāsdaļas pēdējais teikums, kas runā par faktisko iemaksu principu. Jo pirmais teikums paredz šo tedeklarēto principu. Un tiesībsargam šajā lietā ir viedoklis, ka apstrīdētās normas neatbilstSatversmes 109. pantam turpmāk minēto iemeslu dēļ.Satversmes 109. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbanespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Sociālās apdrošināšanas likuma 3. pantapirmā daļa norāda uz sociālās apdrošināšanas nozīmi. Tā ir pasākumu kopums, ko organizē valsts,lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākums sakarā arsociālās apdrošināšanas riska iestāšanos. Sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmassastāvdaļa. Tādējādi sociālās apdrošināšanas vaidā likumdevējs paredz Satversmes 109. pantāparedzēto tiesību nodrošinājumu. Ierobežojot tiesības sociālās apdrošināšanas jomā, tiek ierobežotasarī konstitucionāli nostiprinātās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.Faktisko iemaksu princips attiecībā uz pensiju sociālo apdrošināšanu tika ieviests ar mērķinodrošināt papildu finanšu līdzekļus Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas deficīta segšanai2011. gadā un veicināt sociālās apdrošināšanas sistēmu darbību ilgtermiņā. Lai nodrošinātupilnvērtīgu valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanu personām, vienlaikus nodrošinotSatversmes 116. pantā minēto mērķi – sabiedrības labklājību. Šāds mērķis, ievērojot likumdevējauzdevumus sociālo tiesību jomā, – nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti unilgtspēju – tiesībsarga ieskatā vērtējams kā leģitīms.Vienlaikus tiesībsarga ieskatā likumdevēja izvēlētais risinājums nav samērīgs. Satversmestiesa 2001. gada 13. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2000-08-0109, kurā uzsvēra – lai garantētuobligātajai sociālajai apdrošināšanai pakļauto personu tiesības, izmaksas no valsts sociālāsapdrošināšanas budžeta nevar tikt saistītas ar to, vai darba devējs vai arī valsts ir izpildījis savupienākumu Valsts sociālās apdrošināšanas jomā.Lai arī atsevišķas normas kopš 2001. gada ir mainījušās, valstī pastāv sociālās apdrošināšanassistēma, kas ieviesta 1996. gada 1. janvārī. Sociālās apdrošināšanas principi nav mainījušies.Obligātajai sociālajai apdrošināšanai ir pakļautas noteiktas iedzīvotāju grupas, tai skaitā darbaņēmēji, par kuriem obligātās iemaksas maksā darba devēji. Iemaksas, kas jāveic darba ņēmējam,darba devējs ietur un likumā noteiktā termiņā ieskaita speciālajā budžetā. Darba ņēmējs neveic nesavu reģistrāciju Valsts ieņēmumu dienestā, ne sociālās apdrošināšanas iemaksu ieskaitīšanuspeciālajā budžetā. Darba devēju saistību izpildes kontrole un tiesības uz sociālo nodrošinājumuaizsardzības efektīvu mehānismu izveide ir valsts pienākums.Apstrīdēto normu likumprojektā norādītie pasākumi, tātad darba ņēmēju iespējas sekot līdzisociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanai, sociālās apdrošināšanas iemaksu piedziņa, tiesībsarga75