Latvijas Universitātes 63. konferences LU Ģeogrāfijas un Zemes ...

LU 63. zinātniskā konference. ĢEOLOĢIJAplatums ir 500-750 m un garums – 4-6 km. Šo vaļņu virsu sarežģī zemu un šaurušķērsenisku grēdu sakopojumi. Ap 15 km R no Braņķu karjera Ventas ielejasvirzienā abas reljefa formu sistēmas pakāpeniski izzūd zem Ventas sprostezeranogulumiem, kuri uzkrājušies vēlāk - leduslaikmeta beigu posmā.Teritorijā pamatiežu virsa atrodas 60-70 m v.j.l., un to veido augšdevonaKetleru svītas pelēks ar spilgti sarkaniem ielāsmojumiem un sarkanbrūnsdolomīts, aleirolīts un māls, ko uz ziemeļiem no Cieceres ielejas nomaina Žagaressvītas zilganpelēks smilšakmens, aleirolīts un māls. Pirmskvartāra iežus pārsedzpleistocēna nogulumi, kuru biezums caurmērā ir 10 m (Juškevičs u.c., 1997).Taču, kā liecina izstrādāto karjeru dziļums, pozitīvajās reljefa formās ledājanogulumu kopējais biezums parasti svārstās no 12 līdz 25 m. Iespējams, kadaudzviet subkvartārā virsa ir fiksēta uz pirmskvartāra iežu atrauteņiem un toveidotajām glaciotektoniskajām struktūrām.Kopumā Vārmes–Zirņu Degēra rievoto morēnu lauks veido ap 40 km garuun 5-10 km platu Z-D virzienā stieptu joslu (Strautnieks, 1998). Tā aptverapmēram 1500 rievoto morēnu grēdas, kas grupējas subparalēlās sērijās arnelieliem pārtraukumiem. Šīs sērijas ir diezgan nevienmērīgi izkliedētas un veidoD virzienā nedaudz izliektus lokus, kas ķīļveidīgi satuvinās uz Vārmesnolaidenuma nogāzes.Starpgrēdu pazeminājumi ievērojami pārsniedz grēdu platumu. Attālumsstarp grēdu korēm svārstās no 120-400 m līdz 1000 m. Atsevišķu grēdu garumsmainās no 150-300 m līdz 600-1200 m, platums - no dažiem desmitiem metrulīdz pat 300 m, bet dominējošais relatīvais augstums ir 2-8 m. Tas liek domāt, kaVentas ledāja mēles atkāpšanās ātrums nepārsniedza 300 m gadā.Branķu smilts karjerā atsedzas abu krustojošos sistēmu vaļņu kores daļasuzbūve. Vaļņu kore ir veidota no stipri deformētiem pamatiežu atrauteņiem,dezintegrētas un izlocītas daudzkrāsainas lokālās morēnas un dažādu citu morēnasfāciju un glacioakvālo, galvenokārt glaciofluviālo, nogulumu starpkārtām. Lielākādaļa pamatiežu atrauteņu un ievilkuma struktūru sastāv no Žagares svītaszaļganpelēka vai zilganpelēka smilšakmens, aleirolīta un māla. To iespējamaispārvietojuma attālums nepārsniedz 0,8-2,6 km. Dominē izteiktas zvīņveidauzbīdījumu glaciotektoniskās struktūras un nošķēluma tipa pārvietojumi, kā arīdažāda izmēra un morfoloģiskā paveida krokas. Lineāro injektīvo kroku šarnīri iraptuveni paralēli meridionālā virzienā stieptā vaļņa garenasij. Uzbīdījuma struktūruveidošanās gaitā stresa virziens R sienā ir mainījies no RDR uz ZR. Kopumā oļugarenisko asu orientācija pārsvarā ir paralēla injektīvo kroku šarnīriem unperpendikulāra uzbīdījuma virzienam. Karjera ziemeļu sienā slāņu krituma azimutssvārstās plašā sektorā no RDR līdz AZA, kas atspoguļo spriegumu lauka izmaiņasmeridionāli stieptā vaļņa proksimālajā daļā.Iegūtie rezultāti ļauj izvirzīt šādu nogulumu uzkrāšanās un deformācijusecību: (1) dažādu fāciju ledājkušanas ūdeņu nogulumu nogulsnēšana un diamiktauzkrāšanās ledāja malas zonā un šo nogulumu agrīnā deformācija; (2) morēnas134