Latvijas Universitātes 63. konferences LU Ģeogrāfijas un Zemes ...

LU 63. zinātniskā konference. ĢEOGRĀFIJAJāpiezīmē, ka Pomerānijas vītols ir autohtona Latvijas floras suga atšķirībāno S. daphnoides, kas ir ievesta no Centrāleiropas, un jau no 19.gadsimta sākumaizmantota apstādījumiem – galvenokārt kāpu nostiprināšanai, un no turienes plašipārgājusi savvaļā.Suga izplatīta Baltijas jūras dienvidaustrumu un austrumu krastā. Igaunijāsastopama lokāli, galvenokārt dienvidaustrumu daļā Gaujas baseinā, Lietuvā tikairietumu daļā, reti. Izplatības galējā dienvidu robeža sniedzas līdz Kaļiņingradasapgabalam un, iespējams, ziemeļrietumu Polijai.Sugas izplatības likumsakarības Latvijā ir diezgan sarežģītas. Latvijāsastopama gar Daugavu līdz Aizkrauklei, bet it īpaši gar Gauju, kā arī citu,mazāku upju lejtecēs, kuras ietek Rīgas jūras līcī (Jūrmala, Roja, Melnsils). Līčapiekrastē konstatētas arī vairākas morfoloģiski atšķirīgas S. daphnoides unS. pomeranica pārejas formas, pie tam, pēc herbāriju materiāliem unpersoniskajiem novērojumiem spriežot, pēdējos gados arvien vairāk. Acīmredzotšeit noris plaša hibridizācija, kā rezultātā šādiem eksemplāriem izzūd abas vecākusugas atšķirošās pazīmes. Sevišķi daudz šādu hibridogēnu paraugu ir no vietām arpastiprinātu antropogēnu ietekmi. Acīmredzot ir traucēta Pomerānijas vītolanormāla svešappute, jo līdzīgos biotopos augošais ekspansīvais S. daphnoidesplaši hibridizējas. Pomerānijas vītolam būtu nepieciešami īpaši aizsardzībaspasākumi, iekļaujot to arī īpaši aizsargājamo augu sarakstā.Austrumlatvijā suga nav konstatēta, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemēvietām sastopams arī kultūrā.Latvijā S. pomeranica plaši hibridizējas ar S. daphnoides, S. acutifolia, ļotireti ar S. caprea. Relatīvi nelielais hibrīdu skaits, iespējams, izskaidrojams ar to,ka tuvu radniecīgo S. daphnoides un S. pomeranica hibrīdi ir ārkārtīgi līdzīgi. Paršo abu sugu hibrīdu atšķirīgajām pazīmēm spriest pāragri, dabā to visvieglākizdarīt, konstatējot, kuras no vecāku sugām atrodamas tuvākajā apkārtnē.VIETVĀRDI PIRMAJOS LATGALIEŠU KALENDĀROS UN AVĪZĒSZane CEKULALU ĢZZF Reģionālās ģeogrāfijas un toponīmikas zinātniskā laboratorija,e-pasts: zane.cekula@vzd.gov.lvLīdz šim, pētot Latgales vietvārdus, skatīti tie rakstu avoti, kuros vietvārdiatrodami svešās valodās – krievu un poļu. Tāpēc radās doma papētīt, kā tadvietvārdi rakstīti pirmajos latgaliešu valodā izdotajos izdevumos: kalendāros unavīzēs. Manā rīcībā bija 1863.gadā Viļņā izdotais kalendārs, kā arī divdesmit divi1905.-1906.gadā iznākušie avīzes “Gaisma” numuri, divi 1906.gadā izdotie avīzes„Sākla” un trīsdesmit deviņi 1906.-1907.gadā iznākušie avīzes “Auseklis” numuri.19.gs.beigās - 20.gs.sākumā latgaliešiem bijuši daudz ciešāki sakari arPēterburgu nekā ar Rīgu. Pēterburgā, meklējot darbu un iztiku, nonākuši daudzi23