Latvijas Universitātes 63. konferences LU Ģeogrāfijas un Zemes ...

LU 63. zinātniskā konference. ĢEOGRĀFIJApolitikas vērtēšana. Tas ir atzinīgi vērtējams darbs, jo, izstrādājot laikāsalīdzināmu attīstības rādītāju sistēmu, jau šobrīd var identificēt teritorijuattīstības izmaiņu tendences pēdējo 5-6 gadu periodā. Tās galvenokārtattiecināmas uz reģionu, rajonu teritorijām un strukturāli vienotu vietējo teritorijukopām, un iezīmē sociālo un ekonomisko procesu vispārējo virzību.Attīstības vispārējās virzības noteikšana ļauj labāk saskatīt notiekošo, bet tasir nepietiekami lēmumu pieņemšanai, kuri var būt būtiski attīstības ietekmēšanailabvēlīgāku izmaiņu virzienā. Tam ir nepieciešama informācija un analīze, kas ļaujizprast to vai citu parādību cēloņus. Mērogā lielāku procesu pamatā ir vispārēji, arreģionu struktūru maz saistīti ekonomiskie un politiski apstākļi (globālo struktūruietekme, valsts vispārējās stratēģiskās intereses u.c.) vai arī atsevišķi, noteiktosvietējos apstākļos radušies un arī vietējā līmenī reprezentēti procesi. Uzņēmējuaktivitāte, inovatīvu resursu piesaiste, tīklveida sadarbības struktūru rašanās, līderuaktivitāte un citi attīstības indikatori vairāk raksturo un attiecas uz attīstībasatšķirībām vietējā mērogā. Šie un vēl arī citi līdzīgie var tikt dēvēti par sociālāsvides rādītājiem. Tie nereti veido vai ilustrē teritoriju attīstības raksturu, izmaiņudinamiku un kopumā sastāda lielākā mērogā saskatāmās pārmaiņas.Sociālās vides apstākļu pamatā ir nosakāmi kritiskie - attīstībuierobežojošie vai veicinošie faktori, kuru esamība vai trūkums ir vietējo teritorijuattīstības atšķirību un arī liela mēroga attīstības procesu izcelsmes pamatā. Šiekritiskie faktori, piemēram, iedzīvotāju skaits teritorijā, sociālo grupu spektrs,apdzīvoto vietu lielumu attiecības apdzīvojuma tīklā, piepilsētas, pierobežas vaicitas novietojuma situācijas u.c. ir raksturojami gan ar kvantitatīviem, gan arīkvalitatīviem rādītājiem. Reģionālās attīstības procesu vadības efektivitāte lielāmērā var būt atkarīga no lēmumu un rīcību vērstības kritisko faktoruizmantošanas vai mainīšanas virzienā.PIEKRASTES UN MITRAIŅU BIOTOPI KĀAEHEOLOĢISKO PIEMINEKĻU AINAVAMāra URTĀNELatvijas Lauksaimniecības universitāte, Lauku inženieru fakultāte,e-pasts: mara.urtane@llu.lvApzinot un apmeklējot arheoloģijas pieminekli, parasti tiek aplūkotaneliela teritorija, kuru sedz kultūras slānis vai raksturo mākslīgi veidotas zemesformas. Tomēr vietas izvēli bieži ir nodrošinājušas plašas purvainas teritorijas vaigravu un strautu sistēma, kas veidoja ietvērumu kādai nelielai platībai, kuruizmantoja cilvēks. Ūdens un purvainas vietas darbojas kā fizisks šķērslis, kasdeva papildu drošību apdzīvotajai vai kulta vietai.Ūdens bija nepieciešams cilvēka tiešo dzīvības funkciju uzturēšanai.Dzīves vietu tiešā tuvumā atrodas bagātīgi avoti vai strauti. Arī gadījumos, kad96