Latvijas Universitātes 63. konferences LU Ģeogrāfijas un Zemes ...

LU 63. zinātniskā konference. ĢEOGRĀFIJAZEMES IZMANTOŠANAS STRUKTŪRAS IZMAIŅASLATVIJĀ VIETĒJĀ LĪMENĪ 20.GADSIMTĀZanda PENĒZE, Ineta GRĪNE, Inga RASALatvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte,e-pasts: zanda.peneze@lu.lvZemes izmantošanas struktūras izmaiņām piemīt viļņveida raksturs, konosaka gan sociāli ekonomisko apstākļu maiņa, gan arī citi temporāli fluktuējošifaktori.Šobrīd Eiropā lauku teritorijās ir vērojami divi pretēji procesi –lauksaimniecības un mežu zemju intensifikācija vai arī to pamešana.Pirmajā gadījumā lauksaimniecības un mežu zemes tiek pēc iespējasintensīvāk apsaimniekotas, meliorētas, tiek audzētas monokultūras. Lai šādāmteritorijām vieglāk piekļūtu, tiek izbūvēti jauni ceļi. Rezultātā notiek laukukultūrainavas homogenizācija vai fragmentācija, un samazinās tās daudzveidība.Otrajā gadījumā zeme, kuras izmantošana prasa pārāk lielus kapitālieguldījumusun kas neatmaksājas, tiek izslēgta no ekonomiskās aprites. Tādējādi notiek šozemju apmežošana vai dabiskā pārkrūmošanās. To var noteikt gan dabiskiefaktori (mazauglīgas augsnes, nelabvēlīgs reljefs vai klimats), gan sociālie faktori(demogrāfiskā struktūra, iedzīvotāju migrācija), gan ekonomiskie faktori(pieejamība vietējam, reģionālam, starptautiskam patēriņa tirgum), gan arīnepieciešamās tehnikas pieejamība un politiskās nostādnes nacionālā un globālālīmenī. Tāpat būtisks ir teritorijas novietojums attiecībā pret dažādu pakalpojumucentriem. Marginalizācija negatīvi ietekmē ainavu daudzveidību. (Jongman,2002a, Jongman, 2002b, Canarella, 2002).Daudzos gadījumos zemes izmantošanas intensifikācija vienā teritorijāveicina marginalizāciju citā. Šie procesi izmaina lauku kultūrainavas veidolu ganvietējā, gan reģionālā, gan arī Eiropas kontekstā. Baltijas valstīs, toskait Latvijā,marginalizācijas process īpaši iezīmējas, sākot ar 20.gs. vidu, mainotiessociālekonomiskajām un politiskajām situācijām. (Mander, Rainer, 2004).Zemes izmantošanas struktūra Latvijā 20.gs. laikā kopumā ir ievērojamimainījusies. Pirms Otrā pasaules kara valstī dominēja lauksaimniecībāizmantojamo zemju platības. 1935.gadā to bija 57,3%, mežu īpatsvars – 26%. PēcOtrā pasaules kara iedzīvotāju deportācijas uz Krieviju, kolektivizācijas,apdzīvojuma centralizācijas, viensētu degradācijas un vienlaidus meliorācijas dēļlauksaimniecībā izmantojamo zemju platības samazinājās, bet mežu platībaspieauga. Šis process ir turpinājies arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.2004.gada sākumā mežu bija 44,7%, lauksaimniecībā izmantojamās zemes –38,3%, krūmāji – 1,9% no kopējās valsts teritorijas.Līdzšinējie pētījumi Taurenes un Gudenieku pagastā ir parādījuši, ka viensno faktoriem, kas ietekmējis zemes izmantošanas struktūru šajos pagastos, irmarginalizācija. To noteikuši kā dabiskie, tā arī sociālpolitiskie apstākļi. Minētais76