8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

7. Kad rakstu mācītājs pie mirušā atrada tos noteikti nāvi izsaucošos savainojumus, tad
viņš teica: „Kungs un Meistar, viņu atkal dzīvu var padarīt tikai Dievs, ar cilvēcisku palīdzību
viņš nav atkalatdzīvināms!”
8. ES teicu: „Kā tev šķiet, ko tad ir vieglāk teikt, vai: „Tavi grēki tev piedoti!” vai šim
mirušam iedarbīgi teikt: „Piecelies ar izdziedinātu miesu un staigā!””
9. Rakstu mācītājs teica: „Kungs un Meistar, tas pirmais, acīmredzami, vieglāk, kā efektīvi
tas otrais. Jo pirmo katrs cilvēks var teikt tam, kas pret viņu ir grēkojis, un pēc Tavas Mācības,
tas tad ir spēkā noteikti arī Dieva priekšā, bet otrs iedarbīgi iespējams vienīgi tikai Dievam, un
varbūt arī tam, kam Dievs tam nolūkam būtu piešķīris varu.”
10. Uz to Es teicu: „Bet, lai tu redzi un labi mani, ka Man arī ir vara bālākam kļuvušam
grēciniekam kā uz mūžību spēkā esoši piedot viņa grēkus, tad Es nu aiz Paša varas mirušam
saku: Esi izdziedināts, piecelies un staigā!”
11. Šajā acumirklī tas mirušais piecēlās sēdus, savā priekšā ieraudzīja Mani un no sirds Man
pateicās par izdziedināšanu.
12. Bet rakstu mācītājs nu atkal dzīvajam teica: „Cilvēk, tu biji pilnīgi miris, un tas Kungs ne
tikai tevi izdziedināja, bet gan Viņš tevi pilnīgi no jauna atkal atdzīvināja, tādēļ pateicies Viņam
arī par tavu jauno dzīvību!”
13. ES teicu: „Kas pateicas par izdziedināšanu, tas pateicas arī par dzīvību, un tas ir
pietiekami.”
14. Pēc tam Es atkal vērsos pie atdzīvinātā kalpa, un viņam teicu: „Bet citu reizi skaties uz
priekšu, un bez sevišķas vajadzības nekāp uz augstas stalažas. Bet, ja tas ir jādara, tad atstāj to
tādiem, kas ir izveicīgi; jo katra nevajadzīga lielība pati sevi soda, kā tas nu bija pie tevis.
15. Bet pie tam ievēro vēl kaut ko, un tas pastāv tajā: Ar dažādām pārgalvībām starp citiem
kalpiem nekad necenties izvirzīties, lai no sava kunga kļūtu cienīts kā pirmais kalps, ka tad
varētu valdīt pār saviem līdzkalpiem, bet gan vienmēr esi uzticams un čakls tajā, kas attiecas uz
tevi, tad tev nekad nenotiks nelaime nokrist un salauzt sprandu, ar ko ir saistīta miesas nāve! Jo
kas augstu kāpj, tas tad arī zemu krīt.”
16. Pēc šiem Maniem vārdiem kalps Man vēlreiz pateicās un kopā ar citiem kapiem, kuri
viņu uz nestuvēm atnesa pie Manis, atkal gāja lejā ar nodomu, visu savu dzīvi sekot Maniem
vārdiem.
17. Pēc tam Es rakstu mācītājam vēl teicu: „Šo zīmi, kuru Es nu veicu jūsu ticības
stiprināšanai, paturiet pie sevis un pirms īstā laika nevienam citam nepavēstiet! Es zinu, kāpēc
Es to tā gribu. Bet nu kopā ar mācekļiem variet atkal iet tur, kur jūs vedīs Mans Gars! Ielejā pie
saimnieka jūs dabūsiet ēst un dzert.”
18. Pēc tam viņi atkal gāja prom un arī mēs devāmies pusdienās, jo bija jau diezgan vēls.
19. Mēs nu kāpām lejā no pakalna un devāmies mājās, iekšā lielajā ēdamzālē, kur mums jau
bija sagatavots labs mielasts. Mēs sēdāmies pie galdiem, un Es pasaucu Rafaelu, ka viņam
dažiem jauniešiem, kas bija novietoti kādā citā Lācara mājā, jāliek doties pie mums, un
piedalīties mūsu mielastā. Un Rafaels gāja un atveda 12 jaunekļus un 12 jaunavas. Viņi bija
izcili skaisti, un tagad, caur Manu ietekmi, arī jau prata ebreju, grieķu un romiešu valodas. Šie
24 tika novietoti pie kāda atsevišķa galda, pie kura prezidēja Rafaels.
20. Kad Agrikola ar lielu labpatiku kādu laiku aplūkoja šo skaisto sabiedrību, tad pavisam
aizkustināti viņš teica: „Ak, Kungs, ar šo dāvanu Tu man patiesi sagādāji ļoti lielu prieku; jo tādā
veidā es nu esmu kļuvis daudzu bērnu tēvs un par viņiem arī tā, un vēl labāk rūpēšos kā par
paša bērniem! Tikai es lūdzu Tev vēl īsti ilgu un veselīgu dzīvību, lai es viņus, kurus Tu man
uzticēji, varu garīgi un arī miesīgi uz labāko aprūpēt; griba tam nolūkam man nekad netrūks,
un tā arī ne darbība.”
21. ES teicu: „Par to arī Es priecājos, un Es tev arī došu, ko tu Man lūgsi, bet mājās tu atradīsi
maz laika, tādēļ, ka tu – kā Es tev jau norādīju – drīz dosies uz Britāniju, un tur tev būs daudz ko
darīt. Ko tad tu darīsi ar jauniešiem?”
104