8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

1. Bet pēc šī Mana lēmuma, saimnieks, pavisam uzticības pilns, Man atgādināja par veco,
slimo māti un slimo kalpu, un lūdza Mani, lai Es vēlētos par viņiem padomāt.
2. Uz to Es teicu: „Redziet, pie Dieva visas lietas ir iespējamas! Ja jūs ticat, tad abiem
slimniekiem, bez kā Es viņus uzskatu un pieskaros, tikai caur Manu gribu un Manu Vārdu jātiek
pilnīgi izdziedinātiem!”
3. Vīrs teica: „Kungs un brīnumainais dziedniek; vīrs, kāds esi tu, līdzīgi kā kāds pravietis,
pildītāks ar gudrību un patiesību, noteikti nekad vēl nav teicis ko nepatiesu. Bet tādēļ, ka tu
mums to saki, tad mēs nešaubīgi ticam, ka tu caur savas gribas un vārda varu [vari] izdziedināt
abus slimniekus, un tādēļ mēs tevi lūdzam izdziedināt mūsu slimniekus tikai caur tavu gribu un
caur tavu vārdu.”
4. ES teicu: „Nu tad labi, tad Es gribu, ka abiem slimniekiem, pēkšņi pilnīgi veseliem,
jāatstāj savas slimības gultās! Bet nu ejiet pie viņiem, viņu spēcinājumam pasniedziet viņiem
nedaudz maizi un dzērienu, un pēc tam viņiem jāiet ārā! Tomēr tūlīt viņiem nesakiet, ka Es to
viņiem darīju, tikai pēc pusdienām viņiem ar Mani jāiepazīstas tuvāk!”
5. Bērni, kas arī to dzirdēja, tūlīt teica: „Visa slava Dievam viņa Debesīs, ka Viņš labiem
cilvēkiem, kas dzīvo pēc Viņa baušļiem, deva tādu spēku un varu! Nu mūsu vecmāmiņa noteikti
ir jau pilnīgi vesela, un reizē arī mūsu krietnais un uzticamais kalps!”
6. Pēc tam bērni kopā ar vecākiem tūlīt devās mājā pie slimniekiem, un viņiem par lielu
pārsteigumu, abus slimniekus atrada pilnīgi veselus, spirgtus un priecīgus.
7. Un abi slimnieki vienbalsīgi atzina, ka viņiem licies, ka pār viņiem, līdzīgi zibenim, izlija
pilnīgi balta gaisma, pēc kā visas sāpes viņus atstāja, un viņi jutās pavisam labi un ļoti veseli, un
viņiem arī likās, ka būtu tā spēcināti, ka pavisam pamatoti varētu atstāt gultas.
8. Tad viesnīcas kungs, kas bija slimās mātes dēls, teica: „Atnākošais viesis mums teica, ka
jūs esat veseli, varat atstāt gultas un jūsu vēl lielākam spēcinājumam, ēst maizi un padzerties;
tādēļ nu pavisam droši celieties, apģērbieties un tad ēdiet un dzeriet, un spēcinieties pēc sirds
patikas!”
9. Pēc šiem vārdiem abi izdziedinātie piecēlās, apģērbās, pēc tam ēda un dzēra. Pēc tam
viņi gribēja redzēt svešo viesi; bet dēls mudināja viņus būt pacietīgiem, un mātei teica, [ka] viņi
viesi jau iepazīs pēc pusdienām. Un abi ar to apmierinājās.
10. Bet mēs atpūtāmies zem kokiem un aplūkojām skaisto apvidu, kas tādēļ, ka šī viesnīca
atradās uz diezgan augsta pakalna, no šejienes bija sevišķi labi saskatāms, jo pret
dienvidaustrumiem, nepilnu pusstundu no šejienes, uz pavisam līdzenas augstienes bija
Betlēme ar tās senajiem nocietinājuma mūriem un torņiem; mūsu viesnīca, gar kuru garām uz
Betlēmi veda tieši galvenā iela, no Dāvida pilsētas šķīra tikai viena ieleja ar daudz pļavām un
dārziem. Bet no mūsu pakalna vēl bija redzamas daudzas apdzīvotas vietas un dažas pilis, un
lauku mājas, un pret rietumiem arī labi iekopts vīna kalns, un tālumā, jau zilganā dūmakā, bija
redzami augsti kalni, kuru majestātiskums visam apvidum piedēvēja vēl lielāku pievilcību.
Tādēļ ir saprotams, ka mūsu romieši, kas bija lieli skaistu apvidu un ainavu draugi, šo apvidu
aplūkojot, bija sevišķi iepriecināti, un tūlīt jautāja, kas šis vai tas esot, kā tas saucoties un kam
piederot, un kas būtu tā vai tā vieta, un kas varbūt sevišķi ievērojams lielākās vietās atgadījies.
11. Un Lācaram, abiem saimniekiem un reizēm arī vienam vai otram jaunietim tad bija
pietiekami ko skaidrot. Romieši tik ļoti iedziļinājās šī apvidus vērošanā, ka viņi gandrīz
aizmirsa, ka kapteinis no Betlēmes jau gandrīz stundu ilgi viņu dēļ atrodas šeit un ir ļoti
norūpējies par to, ko viņš varbūt dzirdēs no augstajiem romiešiem.
113. SAIMNIEKA ZIŅOJUMS PAR FARIZEJIEM
168