8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

īvībā kā inteliģences un gribas brīvības ziņā tieši pēc gaismas pilnās inteliģences, tā arī spēkā
un varā varēt paveikt visu, ko viņa atzīst un grib.
10. Bet no tā jūs atkal variet saskatīt, ka dvēsele kā dzīvā substancē pārvēsta gara doma, kas
pamatā ir pats gars, tomēr zināmā mērā var tikt saskatīta un aplūkota kā kaut kas otrs no gara
izejošs, bez kā tādēļ esam kas otrs, kā ir pats gars.
11. Ka beidzot dvēsele kā indivīds arī liekas tērpta ārējā miesā, kas zināmā mērā liekas kā
trešā personība, to jums rāda ikdienas pieredze. Miesa kalpo dvēselei kā viņas iekšējā gara
ārēja izpausme un mērķis ir dvēseles inteliģenci un brīvo gribu vērst uz āru, ierobežot un tikai
tad meklēt inteliģences un gribas iekšējo neierobežotību, un meklēt, un atrast viņas patieso
spēku, un caur to kļūt bezgala slavināta, un individuāli pilnīgi patstāvīgs Viens ar iekšējāko
garu, kas pats vienmēr ir cilvēka vienīgā un noteiktā esamība.
12. Tā kā no šī Mana paskaidrojuma jums nu, cerams, vajag saprast, ka cilvēks sevī un sev,
tāpat, kā arī katrs cits, sastāv no zināmas, nedalāmas trīsvienības, tad šīs ļoti svarīgās gaismas
un sarunas nobeigumā pārejam pie Paša Dieva trīsvienības būtības, lai jūs varat gaiši un skaidri
saprast, kādēļ Man jums augstākās un iekšēji dzīvās patiesības dēļ, vajadzēja pavēlēt, ka jums
cilvēkus, kas Man tic un patiesi pieņem Manu Mācību, jākrista, tas nozīmē, jāstiprina, Tēva, Dēla
un Svētā Gara vārdā.
13. Nu tad atkal ļoti uzmanīgi klausieties, o jūs papildus, visa pilnīgai aptveršanai no Manas
mutes dzirdēsiet!
14. Redziet – un jūs visi to jau ļoti labi zināt, - praviešu raksti saka un paskaidro, ka Es,
vārdā Jēzus Kristus – arī dēvēts par Cilvēka Dēlu – esmu patiesais Dievs -, kaut arī Viņš tiek
apzīmēts un dēvēts zem dažādiem vārdiem, kā Tēvs, Dēls un Gars, tomēr ir tikai viena
personiska godība, pilnīgākā cilvēka forma.
15. Bet kā jums nu jau zināms, dvēsele, viņas ārējā miesa un viņas iekšējais gars ir tā
apvienoti, ka visi veido tikai vienu būtību, vai zināmā veidā sastāda beigās tikai vienu
individuālu substanci, bet zem kuras tomēr nešķirami ir trīs; tāpat kā apvienoti Tēvs, Dēls un
Gars, kā to kā augšā minēts, skaidri māca seno tēvu un praviešu raksti.
16. Dāvids reiz teica, ka viņa dvēsele, viņa miesa un viņa gars vēlētos Dieva priekšā būt
atrasta bez vainas. Bet, ja tā skanēja senā, gudrā ķēniņa vārdi, vai tad arī nevarēja teikt un
jautāt: „Kā? Vai tad cilvēks sastāv no trim personām, vai no trim cilvēkiem? Bet tas jau pie
cilvēka nav iespējams, kaut gan viņa izglītošanas un patiesas dzīvības pilnveidošanas dēļ, viņa
trīs sadalījumi ir ļoti jūtami nepieciešami.” Kā tad Dievs, kas Sevī kopš mūžības augsti pilnīgs ir
tikai viens, varētu tikt sadalīts trīs dažādās personās vai, respektīvi, trijos Dievos?”
26. DIEVA BŪTĪBA
1. (Kungs: ) „Klausieties! Ja Dievs kā visas esamības Radītājs, bet atšķirībā no visām citām
Viņa radītām būtnēm, bija, ir un būs mūžīgi – vai viņam kāda negrozāma nepieciešamība
varbūt liek palikt kaut kādā zināmā pamatcentrā? Ja jau viņš pat cilvēkiem ir devis visos
virzienos brīvu miesas kustību, un vēl bezgala vairāk garam, kā gan visbrīvākais Dievs varētu
Sevi ierobežot tur, kur Viņš Saviem radījumiem deva pat vispilnīgāko brīvību? Es jums saku:
Dievišķai bezgalībai ir vara arī bezgala brīvi kustēties! Tātad viņai arī noteikti ir tiesības Savā
godībā staigāt ķermenī, lai Pats, kā mūžam pilnīgākais Cilvēks, būtu redzams un aptverams no
Viņa radītiem cilvēkiem.
2. Bet nebeidzamai Dieva godībai nav un nevar būt vajadzība ārpus Sevis radīt citas Sev
pilnīgi līdzīgas dievības. Ja Viņa to varētu, tad Viņai ārpus nebeidzamā visuma telpas vajadzētu
varēt radīt vēl vairākus tādus pašus nebeidzamus visumus, ko gan katram, daudzmaz gaiši
45