8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

13. Te saimnieks vēlreiz teica: „Jā, Erods ir mūsu lielākais posts. Mēs ar vēl lielāku mīlestību
turētos pie ķeizara kā tagad, ja viņš mūs – kas noteikti būtu pavisam viegli – tikai vēlētos no šī
posta atbrīvot. Mēs gan zinām, ka Erods, kā lēņu kņazs, Romai maksā lielu nomu; bet ko viņš
desmitkārt atgūst ar ļoti lieliem nodokļu spaidiem un nevienu nesaudzē. Kad nāk viņa nodokļu
piedzinēji, tad nozīmē labprātīgi maksāt ko un cik daudz viņi prasa. Tad netiek noteikts nekāds
termiņš, bet gan nozīmē maksāt! Kam nav nauda, tam tiek viss atņemts. Lopi un labība, un, ja ar
to nepietiek, arī sieva un bērni. Ja tā aplaupītais vīrs tad [līdz] kādam noliktam termiņam
prasītos nodokļus nevar samaksāt, tad viņa lopi, labība, sieva un bērni tiek pārdoti atklātā
tirgū. Jā, tas tad tomēr ir kas šausmīgs! Tad, ja grib, var sūdzēties pie romiešu tiesas, tikai
nekādu aizsardzību neatrod. Tā tad tomēr ir uz debesīm kliedzoša netaisnība!
14. Ja mēs [maksājam] ķeizaram ikgadējos nodokļus, tad mēs to labprāt darām – pirmkārt,
tas nav daudz, un, otrkārt, mēs zinām, kādēļ mēs nelielās nodevas maksājam; jo par to ķeizars
mums dod gudrus likumus un caur savu tiesu un caur saviem karavīriem rūpējas par kārtības
uzturēšanu zemē -; bet Erods prasa desmitkārt, jā bieži pat simtkārt, tikai kā Romas protežēts
lēņu kņazs, un par to mums neko nedara un nedod. Mums, protams, no ķeizara ir tiesības no
Eroda atpirkties; bet tas ir saistīts ar daudziem apstākļiem un izdevumiem. Mēs, šī apvidus, un
arī citu vietu bagātākie, to arī darījām, un pie tam nu jūtamies pavisam labi; bet nabagākie
īpašnieki, kas to nevar, nu baidās no priesteru draudiem, kuri turas pie Eroda, ir jo
nožēlojamāki tādēļ, ka šis patiesais tirāns, kaut gan saņem izpirkuma naudu, tad pie citiem tā
palielina nodokļus, ka viņiem vajag maksāt arī par izpirktajiem to, ko mēs agrāk maksājām.
15. Tā p.p. es Erodam ik gadus maksāju, mazākais, 100 grašus. Bet, kad es jau pirms desmit
gadiem par 10 000 sudraba grašiem izpirkos, Erods jau tāpat visu atgūst, tā, ka viņš 1000
grašus par 10 no 100 lika maiņas būdā. Bet lielajam uzdzīvotājam ar to nepietika. No manis
vairs nesaņemtos 100 grašus viņš uzlika 20 citiem viņam padotiem, tā, ka katram nu vajag
maksāt 5 grašus vairāk kā iepriekš. Un, ja viņi pie romiešiem sūdzas, tad viņi tikai reti atrod
kādu aizsardzību, bet gan viņiem iesaka arī atpirkties. Jā tas viss jau būtu pareizi, ja tikai tiem
vairāk apspiestiem tam būtu līdzekļi! Un tad, pie sevis izpirkšanas, ņemot vērā Eroda patvaļu
un neierobežotu varu, tā patiesi ir arī sirdsapziņas lieta un pārkāpums pret tuvākā mīlestību; jo
es savu likteni gan uzlaboju, bet par to 10 vai 20 citiem pasliktināju.
16. Jūs, augstie un nu gudrie ķeizara varas nesēji, es jums to lieku un tā attēloju, kā tas ir.
Tādēļ padomājiet, ka šis lielais ļaunums reiz tiek izbeigts. Tādēļ katrs ķeizaram labprāt
samaksātu desmitkārtīgas nodevas, ja viņš tikai būtu atbrīvots no Eroda, un pie tam ķeizars
noteikti saņemtu vairāk kā uz pusi, kā viņam maksāja Erods; jo mēs zinām, cik Erods maksā, un
tā nav ne simtā daļa no tā, ko padotiem vajag maksāt Erodam!”
17. Agrikola teica: „Jā, es pārāk labi un skaidri saprotu, ko Erods dara, un dažs labs
ierobežojums viņam jau ir uzlikts, un pēc tavas apsūdzības tiks uzlikts vēl lielāks! Tomēr
acumirklī tas nu nav izmaināms; jo viņš no jauna atkal iznomāja zemi uz 10 gadiem, un viņa
rokās par to ir ķeizara apzīmogots līgums. Bet, neskatoties uz to, mēs pie ķeizara panāksim, ka
lielā uzdzīvotāja vieglprātīgā rīcība tiek pareizi un iedarbīgi ierobežota. Bet pirms es šeit
ķeizara vārdā ko kārtoju, es arī šeit šim visgudrākam Kungam un Meistaram lūgšu pareizu
padomu, un Viņš man teiks, kas vispirms darāms!”
115. JŪDU TAUTAS DIEVIŠĶĀ VADĪBA
1. Pēc tam Agrikola vērsās pie Manis un teica: „Ak, Kungs un Meistar! Pēc Tavas mīlestības,
žēlastības un taisnīguma, dod mums, romiešiem, padomu, kas šajā patiesi ļaunajā lietā būtu
darāms šo cilvēku labumam!”
172