8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

savām asarām, un atkal atnāca un svaidīja Manas kājas. Kā tas jūs spēj sadusmot?! Bet, ja stāv
rakstīts, ka Es esot Dāvida dēls, tad Man arī pienākas, ka Man parāda tādu ķēnišķīgu godu!”
12. Pie šiem Maniem vārdiem neviens vairs neko neiebilda, un nu uzslavēja sievu par viņas
rīcību.
13. Bet pēc tam sieva piecēlās un gribēja iet.
14. Bet Es teicu: „Nu paliec pie Manis; jo no šī laika tev jākļūst un jāpaliek Manu darbu un
žēlsirdības lieciniecei.”
15. Sieva priecīgi palika, un Lācars viņu draudzīgi apkalpoja un lika pacienāt arī viņas
kalpus.
16. Bet, kad sieva pie stundu ilgi pieklājīgā veidā mums atstāstīja savus piedzīvojumus, tad
daži pie Manis atgrieztie farizeji domāja, kad dažs, kas sievas atstāstītais, neiederas šai, cēlai
sabiedrībai; bet viņi to īstenībā ievēroja tikai tādēļ, ka pavisam labā sievas atstāstījumā
pavisam maigi bija dažs kas ievijies, kas ļoti tuvu attiecas arī uz viņiem.
17. Bet Es paslavēju sievas vaļsirdību un atklātību, un tad farizeju un rakstu mācītājiem
teicu: „Mani nu nedaudz uztrauktie draugi! Nedusmojieties tādēļ, ka caur šīs sievas muti Manā
priekšā dažs kas parādījās dienas gaismā, par ko arī jūs savā miesā nesat ievērojamu daļu
vainas! Bet, ja jau sievas vārdi, kura nenosauca neviena vārdu, jūsu sirdīs jūs mulsina, kādēļ tad
jūs nemulsina arī Mana viszināšana? Es jums saku: Viņpusē, Garu valstībā, jums tiks skaļi lejā
no jumtiem pavēstīts tas, ko jūs šajā pasaulē, lai [vai] cik ļoti cenšaties noslēpt, tādēļ ir labāk vēl
šajā pasaulē izturēt un paciest nelielu tiesu un vieglu pazemojumu, nekā viņpusē tikt
apkaunotam visu Debesu eņģeļu priekšā.
18. Kas šeit uz šīs Zemes sevi grib parādīt kā labāku cilvēku, kāds viņš patiesībā ir, tajā veļ
dus liekulīga daba; bet ar to vēl nevar nonākt Debesu Valstībā. Bet, kas reiz gribēs Manā priekšā
labi pastāvēt, tam arī sevi pasaulei vajag rādīt, kāds viņš ir, tad viņam arī vairs nebūs nekāda
tālāka tiesa Manā un Manu eņģeļu priekšā, jo viņš savā rīcībā ir labojies.
19. Uzlūkojiet šo sievu! Viņa patiesi daudz grēkoja; bet, tādēļ, ka viņas sirds ir atklāta, un pie
tam arī pilna tuvākā mīlestības, tad viņai arī daudz ir piedots, un nu viņa Man ir mīļāka kā dažs
labs taisnīgais, kas nekad nav grēkojis. Jo Es nenācu šajā pasaulē taisnīgo dēļ, bet gan tikai
grēkus nožēlojušu grēcinieku dēļ, līdzīgi kā ārsts iet tikai pie slimiem, kuriem viņš ir vajadzīgs,
un ne pie veseliem, kam ārstu nevajag.”
20. Pēc šiem Maniem vārdiem nedaudz sadusmojušie farizeji un rakstu mācītāji neko vairs
neteica un samierinājās ar šo Manu aizrādījumu.
21. Bet pēc tam tā sieva Man lūdza, lai Es vēlētos būt ar viņiem pacietīgs, un viņa dedzīgi
pūlēsies vēl vērst par labu visu, kas jebkad caur viņu esot grēkots.
22. Bet Es laipni draudzīgi viņai teicu: „Tev vairs maz kas jāvērš par labu, bet citiem būtu
daudz kas jāvērš par labu! Bet Es tev saku: Piedod visiem, kas pie un pret tevi ir grēkojuši,
tāpat, kā arī Es tev piedodu, un tad arī Es tiem piedošu viņu grēkus pret tevi! Bet nu ēd un dzer,
un spēcini tavus locekļus!”
23. Jaunava teica: „Ak, Kungs, vienīgi Tu esi man labākā maize un visspēcīgākais,
vissaldākais vīns no Debesīm; vienīgi Tu manai dvēselei un manai miesai esi labākais un
patiesākais dzīvības spēcinājums; esi tikai Tu man vienmēr žēlīgs un līdzcietīgs, un neatstāj
savu nabaga grēcinieci!”
24. ES teicu: „Mana mīļā meita, šos vārdus tev nedeva tava miesa, bet gan mīlestības gars
tavas dvēseles sirdī!
25. Jā, Es esmu patiesa maize no Debesīm, un, tātad, arī patiess vīns; kas to maizi ēdīs, un to
vīnu dzers, tas mūžam nebūs izsalcis un izslāpis. Es tātad esmu pareizais ēdiens un pareizais
dzēriens, un kas Mani baudīs garā un patiesībā, tas nāvi neredzēs, nejutīs un nebaudīs. Bet
tādēļ nu arī miesīgi ēd un dzer šo laicīgo maizi un laicīgo vīnu!”
26. Tikai pēc tam jaunava ņēma maizi un ēda, un pie tās dzēra arī nedaudz vīna.
123