8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

13. ES teicu: „Draugs, tas nav nepieciešams, jo es tās saturu zināju jau ilgi iepriekš, pirms
ķēniņš nodomāja Man rakstīt vēstuli! Bet atver tu vēstuli, un lasi arī tiem citiem priekšā; jo šeit
būs maz, kas neprastu grieķu valodu! Te ir tā vēstule un tu vari to lasīt!”
14. Kado teica: „Ak, tu, mīļais, labais dziedniek, tā no manis būtu pārāk liela nekaunība, jo,
kas attiecas vienīgi uz tevi, tas mums nav jāzina, un tādēļ, ka vēstule sūtīta tikai tev, tad mums
arī nav vajadzīgs zināt tās saturu. Bet, ka šis ķēniņš, kas tevi tik ārkārtīgi mīl un augsti godā, arī
vēstulē rakstīja tikai tās jūtas, kuras manā priekšā izteica skaļi, to katrs pats var iedomāties, un
tā es šo vērtīgo vēstuli ar cieņu nododu tev atkal atpakaļ.”
15. Te Es paņēmu vēstuli, nodevu to māceklim Jānim un liku, ka viņam tā jāizlasa, un tad
Manā Vārdā arī jāatbild, ko Jānis arī darīja, tādēļ, ka viņš labi zināja grieķu rakstību.
16. Un jau nākamā dienā ar trim sūtņiem Kado ķēniņam nosūtīja atbildi, un arī pats
uzrakstīja vēstuli tam pašam ķēniņam, kurā viņš paziņoja, kā viņš Mani meklēja, un arī labi
laimīgi atrada.
17. Bet pēc tam, kad Es vēstuli nodevu Jānim, Es Kado teicu: „Un tagad, pārējo dēļ, vēl pirms
vakariņām tu vari nedaudz pastāstīt to svarīgāko, ko tas ķēniņš ar tevi par Mani runāja.”
18. Kado teica: „Ak, tu, mīļais, labais dziedniek! Ja man jāatstāsta visu, ko ķēniņš labu un
brīnišķu man par tevi teica, tad man būtu ko darīt dienām ilgi, bet, ja es no tā pieskartos tikai
galvenajam, par ko es nedaudz pateicu jau manā pirmā ievadā, tas mums neprasīs daudz laika.
19. Ķēniņa lielākā vēlēšanās būtu tevi, ak, kungs un meistar, kopā ar visiem taviem
mācekļiem un draugiem, sagaidīt pie sevis, un to tagad tādēļ jo vairāk, ka viņš no drošiem
avotiem dzirdēja, ka galvenie jūdi un visi viņu lepnie un labi valdonīgie, un mantkārīgie
priesteri tevi tik ļoti ienīst, ka savā bezgalīgā aklumā un dusmu trakumā pat tīko pēc tavas
dzīvības. Bet ķēniņš pārvalda ļoti miermīlīgu zemi un tautu, kas tevi drīz atzītu, un aiz tīras
mīlestības, godbijības un pateicības kopā ar ķēniņu nēsātu uz rokām. Tajā zemē tu būtu drošs
no katras vajāšanas un tev būtu miers, kā varbūt nekur citur.
20. Tā ķēniņam ir arī dēls, kas laiku pa laikam vairāk vai mazāk slimo. Ka viņš vēlētos viņu
no tevis pilnīgi izdziedinātu, to tu, mīļais un labais dziedniek, noteikti pats zini vislabāk. Tā viņš
man reiz arī ilgodamies izteicās, ka viņš, mazākais, vēlētos tavu precīzu attēlu, un, ja iespējams,
arī dažu tavu izcilāko mācekļu. Un, pēc mana uzskata, tās arī ir ķēniņa galvenās vēlēšanās,
tādēļ, ka viņš par to daudz runāja. Kungs un meistar, piedod man, ja es varbūt izteicos neveikli
un nepiedienīgi!”
21. ES teicu: „Tu šeit pavisam īsi izteici ļoti labu izklāstījumu, un, redzi, tas pats, ja arī pēc
vēstuļu rakstīšanas paražas, nedaudz citiem vārdiem, ir arī vēstulē, un, galvenokārt, kā un
kāpēc viņš tagad vēlas Mani pie sevis! Mani ļoti iepriecina ķēniņa vēlēšanās, un, pirms no šī
laika paies pilns gads, Es garā un pilnā patiesībā to arī realizēšu; bet iepriekš būs un vajag
notikt ļoti lielām lietām, par kurām Mans māceklis viņam jau pieminēs. Caur to ķēniņš tad arī
tiks ļoti nomierināts un mierināts.”
174. MIELASTS PIE SAIMNIEKA
1. Kad Es šos vārdus beidzu, tad no virtuves arī tika ziņots, ka mielasts esot sagatavots, un
saimnieks deva zīmi, klāt galdus. Un uz galdiem sudraba, un, Mana galda, zelta traukos tika likti
daudz labi pagatavoti ēdieni, un saimnieks un dēls, un viņa sieva, un bērni, kā arī viņa māte un
mājā dzīvojošie jaunākie brāļi un māsas sirsnīgi lūdza Man gribēt piedalīties vakariņās, kas nu
esot patiess prieka mielasts, tā kā Es, kad ēdieni tika likti galdos, kopā ar mācekļiem gatavojos
aiziet no galda. Daudzo lūgumu dēļ Es tad arī ar visiem mācekļiem paliku pie galda, un visā
mājā visi par to bija ļoti priecīgi un līksmi. Mēs tad arī ap stundu ilgi ēdām un dzērām.
257