8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

13. Ticiet man, ka arī es ne kāda zināma brīnuma apreibināts atzinu cēlo Galilieti kā Mesiju!
Ak, mani tam pārliecināja pavisam citas lietas.
14. Jūs tagad gan apbrīnojat arī jauno cilvēku, tos septiņus ēģiptiešus un pat lielajos, un pat
arī mani; bet es jums saku, ka jūs nepazīstat ne jauno cilvēku, ne septiņu ēģiptiešus, kas vēl ir
pavisam vienkārši un nesamaitāti cilvēki, kā reiz mūsu sentēvi tādi bija, un, tātad, arī nezināt,
kā man bija iespējams precīzi uzzināt, ko jūs savā starpā runājāt!”
15. Pirmais runātājs saka: „Nu, tad izskaidro mums to tuvāk, un tad mēs redzēsim, vai mēs
varam tev sekot pilnīgā ticībā!”
9. LĀCARA LIECĪBA PAR KUNGU
1. Lācars teica: „Vai tu rakstos nelasīji: „Kad Kungs kā Cilvēks Dēls nāks uz šīs zemes, tad
nedaudz taisnie redzēs eņģeļus no debesīm nonākam un Viņam kalpojam!?” Bet ko jūs teiksiet,
ja es jums saku: To es un daudzi man līdzās redzēja, un tas nebija ne sapnis, ne kaut kādi citi
maldi, bet pilnīga, ar rokām taustāma patiesība! Un jaunais cilvēks arī ir tieši eņģelis un pie tam
vēl erceņģelis!
2. Bet septiņiem vīriem dziļā Ēģiptē viņu iekšējais gars pavēstīja, ka pie mums, jūdiem,
lielais pasolījums ir pilnīgi piepildījies, un viņi devās ceļā, un, gara vadīti, atnāca pie mums, lai
redzētu visas godības Kungu kā cilvēku starp cilvēkiem staigājam un mācām mūs, cilvēkus, kas
esam tik akli, ka mēs vēl nevaram atzīt to, ko jau gaišākā gaismā redz šie, ļoti tālu no šejienes
dzīvojošie cilvēki.
3. Bet, kas attiecas uz manām spējām, caur kurām es varēju uzzināt, ko jūs savā starpā
runājāt, tad iepriekš man tādas nebija, bet lielais, cēlais Galilietis, Tas Kungs, man tās deva
manas ticības un manas mīlestības dēļ uz Viņu, un Viņa dēļ uz daudziem nabaga līdzcilvēkiem.
4. Tas, ko es jums tagad pateicu, ir svēta patiesība, bet es to nevaru citādi pierādīt, kā tikai
reiz par visām reizēm sacīdams: Tā tas ir, un ne citādi, un tādēļ es ticu, ka cēlais Galilietis
patiesi ir solītais Mesija, Jehova Cebaots. Kas Viņam tic, un Viņu pār visu mīl, un savus tuvākos
kā sevi pašu, tas gūs sev patiesu, mūžīgu dzīvību!
5. Bet tāpēc jūs nu varat darīt, ko gribat, jo arī tā ir Kunga svēta prasība: Pat velnam vajag
tikt atstāta viņa brīvā griba; jo citādi cilvēks nebūtu cilvēks, un nekāda Dieva līdzība. Viņš būtu
dzīvnieks, kura dvēselei nav brīvības, un tādēļ vajag darīt tā, kā viņš tiek piespiests no Dieva
visvarenības.
6. Viss, ko jūs uz zemes un debesīs redzat, ir tiesāts un pakļauts negrozāmam „vajag”
likumam. Cilvēkam šis sastingušais, negrozāmais likums uz īsu laiku jāatstāj tikai savam
ķermenim, jo cilvēka ķermeni, kas attiecas uz tā formu, augumu, pilnīgo organisma uzbūvi, kā
arī normālo fiziskās dzīves ilgumu, vada tikai Dieva visvarenība, un tādēļ Dievs var katru slimu
ķermeni acumirklī ar savas Dievišķās gribas varu izārstēt. Bet pār cilvēka brīvo dvēseli
visvarenībai nav varas! Tādēļ arī instrukcija, ko Dievs cilvēkiem deva cilvēku dvēselēm, nav
dota zem „vajag,” bet gan „tev jādara”.
7. Tātad mēs saņemam Dieva likumus bez pavēles „vajag” un varam tos ņemt vērā, ja mēs
tos gribam ievērot; tādēļ tagad Dievs arī nevienu nespiedies ticībā Viņam piegriezties, bet gan
katrs var rīkoties, kā viņam patīk. Bet jāpadomā par sekām dvēselei viņpasaulē, kur viņa paliks
tikpat brīva, kā viņa ir tagad, tikai ar to starpību, ka viņai tur visu, kas vajadzīgs viņas mūžīgās
dzīvības uzturēšanai, vajadzēs smelt no sevis! Kā viņai tad ies, ja viņa pēc Dieva padoma šeit
nav savākusi nekādus garīgus dārgumus un materiālus.
8. Kā Dievs šeit, pilnīgas dvēseles rīcības brīvības dēļ, ar savu visvarenību atturas, tā Viņš
pēc Viņa mūžīgās kārtības arī mūžīgi atturēsies. Bet uz šīs zemes katra cilvēka dvēselei ir tā
22