8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

Tavas varas, tad tie abi patiesi tik viegli netiktu prom no šejienes! Bet kā Tu, Visvarenākais un
Taisnīgākais, tik ilgi ar visu pacietību vari noskatīties patiesāko velnu, cilvēka izskatā,
nekrietnā rīcībā, un vēl diezgan bieži ļaut izdoties viņu sātaniskiem plāniem?
22. Ļaut pastāvēt templim Jeruzalemē, kas jau sen ir kļuvis patiesa laupītāju ala, kopā ar tā
nožēlojamākajiem priesteru salašņām, ir pārāk liela pacietība! Šī apkaunojošā rīcība tautā kļūst
dienu no dienas redzamāka un zināmāka, un tādēļ arī tauta nepelnītā kārtā vienmēr vairāk
atkrīt no ticības vienam vienīgi patiesam Dievam, un pāriet pie daudz saprātīgākiem un
labākiem pagāniem.
23. Bet Tu, ak, Kungs un Meistar, esi ļoti gudrs un vislabāk zini, kādēļ tieši Tu to pielaid! Bet,
kad tie abi nāks, tad, ak, Kungs un Meistar, pildi manu sirdi ar pacietību, lai es spēju to panest,
ko viņi man pateiks!”
24. ES teicu: „Neraizējies par to, jo beigās tu ar viņiem pavisam labi tiksi galā, un, iespējamā
kārtā, iegūsi viņus patiesībai un dzīvības labai lietai! Redzi, arī šeit starp Maniem mācekļiem
atrodas vairāki atgriezti farizeji, kas nu jau ir iekšējās dzīvības visā patiesībā, un nav tieši pārāk
sen, kur viņi tiecās pēc Manas miesas dzīvības, tādēļ, ka Mani vārdi liecināja pret viņiem.
25. Bet tempļa nekrietnību mērs drīz būs pilns, un, pirms vēl paies sešreiz desmit gadu,
tikko vairs atradīs vietu, kur ir Jeruzaleme un templis. Mana pacietība un lēnprātība gan ir liela
un gandrīz neierobežota, bet uz pasaules ķermeņiem tomēr ne bezgalīga. Mana griba, kas
sagrauj pārāk ļaunas kļuvušās pasaules, var arī iznīcināt pilsētas un tautas, ja to nekrietnību
mērs ir pilns. – Tomēr nu par to tālāk vairs nē! Bet tu nu ar taviem brāļiem jau vari doties ārā,
priekšējā pagalmā, jo tie abi neliks ilgi uz sevi gaidīt!”
26. Kad Rokluss no Manis to dzirdēja, tad viņš kopā ar citiem brāļiem piecēlās un tūlīt devās
priekšējā pagalmā. Bet saimnieks ar savējiem ķērās pie labu pusdienu pagatavošanas.
208. ROKLUSS UN TIE ABI TEMPLIEŠI
1. Bet Roklusam nevajadzēja ilgi uz abiem farizejiem gaidīt, jo viņi, kā jau pieminēts, no
kāda izdziedinātā uzzināja, kur atrodas un savas brīnumdziedināšanas izpilda priekšnieks. Tad
savus līdzņemtos slimos viņi atstāja viesnīcā saimnieka uzraudzībā, par ko viņi viņam deva
nedaudz naudas, un izdziedinātā pavadībā tūlīt devās uz mūsu viesnīcu, lai, pirmām kārtām, ar
priekšnieku nokārtotu to, kas viņu ļaunam plānam šķita svarīgākais.
2. Kad viņi ienāca priekšpagalmā, priekšnieks tūlīt gāja viņiem pretī, sveicināja viņus pēc
templiešu parašas un teica: „Jūs meklējāt essejiešu priekšnieku? Jūs viņu savā priekšā redzat
manā niecīgā un neievērojamā personā! Ko jūs gribat no manis? Bet es jums iepriekš saku, lai
jūs savu priekšlikumu izsakāt atklāti un neko neslēpjat, citādi jūs pie manis būtu nākuši velti.”
3. Viens farizejs teica: „To mēs arī gribam un mums vajag; bet mēs nedaudz slepenas lietas
dēļ vēlētos ar tevi runāt bez lieciniekiem, un varbūt kādā telpā!”
4. Rokluss teica: „Kas pie mums netiek atļauts firstiem, ķēniņiem un ķeizariem, tas arī jums
netiek atļauts, jo mums vairs nav nekā slepena un nekāda, lai kāda veida, slepena izlikšanās, un,
ka turpmāk neviens mūs nevar apvainot viena vai otra cilvēka apmānīšanā. Tādēļ mēs cilvēkus
arī dziedinām atklāti visu cilvēku priekšā, un ne vairs vecā, caur jums visvairāk neslavā celtā un
aizdomīgā pilī. Tātad, ja jūs no mums ko gribat, tad sakiet mums to šeit atklāti! Jo mēs, visi
essejieši, esam tikpat kā tikai viens cilvēks, ko zina un var viens, visiem citiem nedrīkst palikt
apslēpts. Jūs nu zināt, kā ar mums ir, un tādēļ runājiet ar mums atklāti, vai neko nepanākuši
atkal ejiet tur, no kurienes nācāt! Bet, lai arī tas vēl jums ir teikts, lai jūs no mums neprasāt
neko, kas būtu netaisnīgs Dieva un cilvēku priekšā!”
312