8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

15. Bet nu ir vēl kas, ja arī tas vēl saskan, tad man ir tas, ko es šeit nācu meklēt. Tieši
minētais ķēniņš, kam es apgalvoju, ka darīšu visu, lai pats iepazītu lielo brīnumvīru, uzrakstīja
vēstuli ar adresi: „Labajam dziedniekam Jēzum Nācaretē, Galilejā.” Šī vēstule ir pie manis un es
to tūlīt parādīšu. Bet iepriekš man vajag pieminēt vēl vienu apstākli, kas man šķiet būtisks.”
173. EDESSAS ĶĒNIŅA ABGARA VĒLĒŠANĀS
1. (Kado: ) „Kad es drīz pēc tam Atēnās visu nokārtoju un tad arī neatturami gatavojos
ceļot uz dzimteni, no Tiras es ceļoju caur seno Nācareti, un tur rūpīgi apjautājos par labo
dziednieku Jēzu. Man tad arī drīz parādīja nelielu mājokli pavisam tuvu pie pilsētas. Es tūlīt šo
mājokli apciemoju, un tajā atradu dažus ļoti dievbijīgus un krietnus namdarus, kuri man
pieveda vienu sievu, vārdā Mariju, kā jau atraitni, kas esot manis meklētā dziednieka miesīgā
māte, bet kura man tomēr nevarēja pateikt, kur šajā laikā un arī tagad uzturas viņas dēls Jēzus.
2. Bet viņa man sirsnīgi lūdza, lai es viņu sameklēju, un, ja es viņu kaut kur sastaptu, viņai
par to paziņotu, - ko es viņai arī uzticami ar goda vārdu apsolīju. Viņa un arī namdari, kas sevi
dēvēja par viņa brāļiem, zināja man par Jēzu, viņu mīluli, pastāstīt daudz brīnumainu lietu,
turpretī arī es, viņiem par redzamu prieku, pastāstīju, ko savos ceļojumos par viņu uzzināju.
3. Tas, ko tā ģimene, kuru es arī apdāvināju, man stāstīja par mīļo dziednieku, pilnīgi
saskanēja ar to, ko es Friģijā uzzināju no ķēniņa, un, pirms es vēl nonācu Nācaretē, arī jau Tirā
un vairākās vietās jūras piekrastē.
4. Tātad, tagad, ja šis tevis, mans mīļais tēvs, norādītais brīnumvīrs tieši ir tas mīļais
dziednieks Jēzus no Nācaretes, kuram man ir vēstule, tad arī es esmu atradis savu svētību.”
5. Pēc tam Kado paklanījās Manā priekšā un teica: „Kungs un lielais meistar, saki man
tomēr, vai tu patiesi esi tieši tas, kuram man ir vēstule!?”
6. ES teicu: „Vispirms jautā šim izdziedinātajam ubagam un tad arī visiem šiem Maniem
mācekļiem, jo viņi visi nu ir Mani uzticami liecinieki, un viņi tev teiks patiesību un neko
neslēps!”
7. Bet ubags ar lielu prieku teica: „Ak, Kado, nepēti tālāk, jo tik dedzīgi meklēto tu jau
atradi! Viņš ir tas mīļais un labais dziednieks no Nācaretes, un kā tāds arī Dāvida Dēls, kā viņu
arī senie pravieši un tēvi jau ilgi iepriekš dēvēja.”
8. Kad dēls no ubaga to dzirdēja, tad viņš vairs tālāk nejautāja, bet gan no savas kules
izvilka vēstuli un nodeva to Man ar vārdiem: „Kungs un meistar, tu jau esi tas, ko es meklēju!
Bet piedod man, ka es ar savām runām un stāstījumiem tik ilgi [Tevi] nogurdināju!”
9. ES teicu: „Es šodien nebūtu šeit, ja Es nezinātu, ka tu šovakar, Mani meklēdams, te
ieradīsies. Bet nu iekārtojies ērti, jo no garā ceļa tu esi nedaudz noguris; tad nāc atkal un tad
mēs par dažu ko pārrunāsim!”
10. Dēls par šo atbildi Man pateicās un tad tūlīt kopā ar tēvu un savējiem gāja kādā lielā
blakus istabā, kur viņš apmainīja tērpu un saveda kārtībā savus vērtspapīrus, kurus nēsāja pie
sevis; jo visas citas daudzās lietas un dārgumi, no viņa kalpotājiem un arī viņa tēva, tika
novietoti lielajā blakus mājā, un par daudzajiem nastu nesējiem dzīvniekiem tika gādāts.
11. Tad dēls kopā ar savējiem un tēvu arī drīz nāca atpakaļ pie Manis un lūdza Man atļauju
drīkstēt apsēsties pie Mana galda, ko Es viņam visdraudzīgi arī tūlīt atļāvu. Protams, tādēļ
dažiem Maniem mācekļiem vajadzēja apsēsties pie cita galda, tādēļ, ka Mans galds bija tikai
neliels; bet tas nebija svarīgi, jo otrais galds jau tāpat nebija tālu no Manis.
12. Mēs nu pavisam priecīgi sēdējām kopā, un Kado Man jautāja, vai es vispirms neatvēršu
un neizlasīšu ķēniņa vēstuli.
256