8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

4. Rafaēls sacīja: „Kādēļ jūs par to šaubāties? Vai tad jūs paši pirmīt nepieredzējāt, ka mana
vecuma cilvēkam ir neiespējami piedēvēt manas spējas? Jā, es saku jums: Kā jums Lācars nu
mazliet par garu atklāja, tieši tā arī ir! Es neesmu kā jūs, kāds zemes cilvēks, bet gan es patiesi
esmu Dieva sūtnis. Mans vārds ir Enoks; par Rafaēli esmu tagad nosaukts, tādēļ, ka šajā
pasaulē, kad es senlaikos arī kā laicīgs cilvēks valkāju fizisko miesu, līdzīgi pravietim Elijam,
nobaudīju šīs zemes miesas nāvi, jo Dievs Tas Kungs mani acumirklī pārvērta. Taču tādu
žēlastību Kungs ir parādījis ne tikai man, bet gan arī citiem, kuri Viņu mīlēja pār visu.
5. Bet jums vienmēr trūka ticības, un tagad jo vairāk! Tomēr jūsu šaubas jums nekad nenes
svētību! Ja jūs tam visam brīvi neticat, tad nekāda iekšēja, ne ārēja vara jūs uz to arī nespiedīs,
jo jūsu gribai vajag palikt pilnīgi brīvai, tā, ka bez brīvās gribas, kā jau draugs Lācars jums to
izskaidroja, jūs nebūtu cilvēki, bet gan tikai truli dzīvnieki, līdzīgi Āfrikas pērtiķiem.
6. Es jums nu saku: Kas nu vēl šīs pasaules nepastāvīgumu un tos nenozīmīgos, ļaunos
amatus ar to nožēlojamo cieņu var vērtēt un mīlēt vairāk kā Kungu, kas nu tagad miesā staigā
starp jums, cilvēkiem, un mēs, Viņa debesu kalpi, kopā ar Viņu, tas, neskatoties uz visām savām
pasaules gudrībām, ir liels nelga, nav Kunga vērts un Viņa palīdzība tam netiks dota. Kas Kungu
ir iepazinis, un Viņu nemeklē, to arī Kungs nemeklēs ar savu žēlastību!”
7. Otrais runātājs, kas nevarēja vien nopriecāties par Rafaēla bezgalīgi skaisto izskatu,
sacīja: „Jā, jā, tu patiesi esi erceņģelis! Es tagad ticu visam, un manī nu ir pamodušās lielākās
ilgas satikties ar dižo Galilieti, Viņa priekšā mesties ceļos un Viņam lūgt piedošanu par visiem
lielajiem grēkiem, ko es uz šīs zemes jau esmu izdarījis!”
8. Tad arī pārējie deviņi farizeji un rakstu mācītāji teica to pašu.
9. Pēc tam Rafaēls sacīja: „Nu tad labi, jūs varat no rīta atkal doties uz templi. Kad jūsu
gandrīz pilnīgi ļaunie un tumšie biedri jautās, ko jūs esat uzzinājuši, tad atbildiet viņiem: „Mēs
centīgi pētījām un esam derīgu uzzinājuši. Bet mums ļoti nepieciešams savai svētībai
novērojumus vēl turpināt, lai visu, kas vajadzīgs, pilnīgi un labāk uzzinām. Tādēļ mēs arī šodien
pētījumus turpināsim, un tikai tad atgriezīsimies Padomē, kad mēs visu būsim noskaidrojuši!”
10. Pēc šāda jūsu ziņojuma jūs labprāt atlaidīs. Bet tad nāciet uz Betāniju, un ne par ko tālāk
vairs nerūpējieties! Jo par visu pārējo pēc Visvarenā Kunga Gribas tad jau es parūpēšos. Bet par
visu citu, ko jūs šeit uzzinājāt, neko nestāstiet. Dariet tā, kā es jums tagad teicu!”
11. Pēc tam Rafaēls pazuda un arī Lācars atvadījās no templiešiem.
12. Templieši nu vēl līdz pāri pusnaktij pārrunāja visu piedzīvoto un uzzināto, un tad iemiga
uz labajiem atpūtas krēsliem.
11. KUNGA UZSLAVA LĀCARAM
1. Kad nu Lācars atkal atgriezās pie mums, Es viņam teicu: „Mans dēls, Mans draugs un
Mans brāli! Mani pilnīgi apmierina, kā tu izpildīji savu šīsdienas uzdevumu, jo nu pēdējie vēl
skaidrāk domājušie templieši ir iegūti, un tas ir labi Manai lietai. Uz šiem, tagad iegūtiem,
visvairāk balstījās augstā Padome, jo viņiem ir zināšanas, pieredze un labas runas dāvanas. Tie,
kas tagad, kaut arī joprojām lielā skaitā saimnieko un valda templī, ir pilnīgi akli, dumji un
ļauni.
2. Bet tagad iegūtiem tomēr jāpaliek pie tempļa, tāpat kā tur paliek mūsu Nikodems un
Jāzeps no Arimatas. Jā, ja viņi templi pilnīgi atstātu, tad pārējie, pilni rūgtākā īgnuma, sāktu
niknoties un pat trakot, tā kā romiešiem vēl priekšlaicīgi vajadzētu ķerties pie ieročiem, un
tautu, un zemi iegrūst postā. Bet ja šie vecākie paliek, tad viņi mūsu labumam var vēl dažu ko
ļauno un uz daudzu citu niknumu iedarboties nomierinoši. Tomēr ir labi, ka viņi rīt kāda gudra
iegansta dēļ nāk uz Betāniju, un, ka viņu ļoti nozīmīgie zemes dārgumi nāk Lācara glabāšanā, jo
24