8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

11. Bet otrs iemesls ir tieši pilnīgā tvaika trūkumā. Jo, ja Saules gaismas stari gandrīz
pavisam neatrod tāda veida blīvumu, ka tie var uz tā krist, un no turienes, kā lauzti, atkal tikt
mesti tālāk, tad tie arī nevar tikt saskatīti kā klātesoši. To tu vari mācīties pie Mēness, kā arī pie
citām planētām.
12. Redzi, Mēness un arī tās citas planētas, pašas par sevi ir tikpat tumši ķermeņi kā šī
Zeme! No Saules, kā apaļa ķermeņa, gaisma iziet uz visā iedomājamām pusēm, bet kā
atstarojoša un klātesoša, saskatāmi izpaužas tikai tur, kur sastop kādu priekšmetu, no kura tad
atstaro un jūsu acīm tiek redzama.
13. Ja Es tev uzstādītu kādu lielu priekšmetu, varbūt šīs Zemes Mēness attālumā, tad tu tūlīt
redzētu, ka Saule nav nogrimusi jūrā, bet gan kā dienā, atrodas savā brīvā vietā, un savu gaismu
kopā ar siltumu sūta visām zemēm, kas ap to riņķo. Bet kas uz šīs zemes, kā līdzīgi arī uz citām
zemēm, kuras jūs dēvējat par planētām, panāk dienu un nakti, to Es jums jau rādīju vairāk kā
pietiekami, un tā tu no sava senā pasaules stāvokļa uzskata vari pilnīgi atbrīvoties.”
14. Markuss teica: „Es pateicos Tev, ak, Kungs un Meistar, arī par šo pamācību! Tā gan nav
augsta veida, kā mēs jau saņēmām mācības no Tavas svētās mutes, bet es to mums, romiešiem,
kas vēl esam ļoti maldīgos pasaules uzskatos, uzlūkoju kā ļoti svarīgu un diženu. Jo, ja kāds
cilvēks kādā lietā, lai arī tā [ir] tikai šīspasaules lieta, ir maldīgo uzskatos; jo vieni maldi rada
otrus tik ilgi, līdz viss cilvēks kļūst pilns maldu un muļķības. Bet, ja pie kāda cilvēka, bieži, tikai
kādā mazā lietā, sāk kļūt gaišs, tad pamazām ausma izplešas arī uz lielākām un svarīgākām
lietām, un cilvēks tā nonāk pie patiesas gudrības. Tādēļ Tev, ak, Kungs un meistar, pateicības
arī par šo pamācību, kas mums, romiešiem, ir sevišķi noderīga!”
95. PAR MAZĀ SPĒKU
1. Kad Markuss Mani par to ļoti slavēja, ka Es viņam šo lietu paskaidroju, Es viņam teicu:
„Tu nu runāji pavisam labi, un ar savu uzslavu Manai sirdij sagādāji īstu un patiesu prieku, jo,
kas neciena kādu šķietami niecīgu dāvanu, tas arī nav vērts lielākas. Bet Es jums saku, ka Es
vienmēr daru tā, kā jūs to varat redzēt visā zemes daļā. Tiklīdz Es, šķiet, daru ko ārkārtīgi lielu,
tad aiz ļoti gudriem iemesliem, sekas ir mazākas; bet, kur Es, šķiet, daru kaut ko tikko manāmu,
tur sekas vienmēr ir bezgala lielas un nesagraujamas. Tādēļ jūs varētu teikt: Lielumā Es esmu
mazs, bet mazākā - bezgala liels!
2. Ja Es pār zemēm un jūrām lieku brāzties varenam pērkona negaisam, tad cilvēki saka:
„Cik bezgala liels un varens esi Tu, ak, Kungs!” Bet, ja Es zemē lieku neievērojamu sēklas
graudiņu, kas tad dīgst, aug un no savas neievērojamības rada spēcīgu un varenu koku, tad pie
tam neviens cilvēks pārsteigts nesauc: „Cik liels un varens Tu esi, ak, Kungs!” Bet gan šo, daudz
lielāko brīnumu, aplūko ar pavisam vienaldzīgu sirdi, un, augstākais, saka: „Jā, jā, tam visam jau
tā vajag būt, ka pēc Kunga gribas no mazām sēklām rodas lieli un vareni koki.”
3. Tā cilvēki arī brīnās par augstiem kalniem, plašām upēm, lieliem ezeriem un jūtām, un
pie tam, tikko piegriež vērtību kādam auglīgam pakalnam un slāpes remdējošam avotam; bet
pie Manis auglīgais pakalns ir daudz pārāks par neauglīgo, augsto Araratu, un tīrais avots
daudz pārāks par okeānu. Jo tie jau brīnumaini ir ļoti tuvā radniecībā ar Manu dzīvību; bet
Ararats un okeāns vēl stāv ļoti dziļā tiesā, un vēl ir tālu no dzīvības.
4. Tādēļ arī jūs ņemiet vērā Manus bieži šķietami neievērojamus vārdus, jo šajos vārdos Es
jums dodu Manu mīlestības dzīvību, nekā, ja Es jūsu acu un ausu priekšā veselu galaktiku
pilnīgi sadalītu pa atomiem! No Manas bezgalīgākās gudrības un varas jūs varat iedzert tikai
atsevišķus pilienus, bet no Manas Tēva mīlestības dzīvības akas jūs sevī vienmēr varat iedzert
straumes.
142