8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

ejiet un pamāciet viņas, un tad rīts jau rādīs, vai viņas jau ir gatavas Manai svētībai! Šodien jūs
variet uzkavēties šeit un to lietu ar jūsu sievām un bērniem nokārtot. Kad vakarā Es atkal
atgriezīšos šeit, tad arī jūs atkal variet nākt pie Manis!”
4. Kad Es šiem dažiem templiešiem to teicu, tad viņi Man jautāja, uz kurieni Es šodien
dotos, lai vajadzības gadījumā viens vai otrs Man sekotu.
5. ES teicu: „Pirmkārt, jums nekāda veida vajadzība nebūs, un, otrkārt, jauniešu dēļ šeit
paliek Rafaels, un jūs variet viņam prasīt padomu; un tā jums nav vajadzīgs zināt, uz kurieni Es
šodien došos. Bet, kad Es atgriezīšos, tad jūs jau tāpat uzzināsiet, kur un ko Es darīju.”
6. Ar šo lēmumu tie daži templieši bija mierā, pateicās Man par to un atkal devās pie savām
sievām un bērniem.
7. Pēc tam Es pārējiem klātesošiem teicu: „Kam tas sagādā prieku, sekot Man, uz kurieni Es
eju, tas lai Man seko!”
8. Pēc šī Mana aicinājuma visi piecēlās un gatavojās ceļam. Arī Marija no Magdalonas Man
jautāja, vai arī viņa drīkstētu Man sekot.
9. ES teicu: „Dari kā vēlies, bet, ja tu paliec šeit pie Lācara māsām un palīdzi viņām
apkalpot viesus, kuri ir jau šeit, bet citi vēl ieradīsies, tas Man ir patīkamāk. Bet, kad no
Jeruzalemes un arī citām vietām šeit ieradīsies viesi un jautās pēc Manis, tad neizpaudiet par
Mani, un atnākušajiem atkal jādodas tālāk tā, kā viņi šeit atnāca.”
10. Un Magdalēna Man par šiem vārdiem pateicās un palika pie abām māsām, tāpat palika
arī Helija ar savējiem un nabadzīgā ģimene no Emmas.
11. Bet mēs devāmies prom un vispirms gājām pie ielejas saimnieka, kas kopā ar
viesnīcnieku no Lielās Kungu ielas netālu no Betlēmes bija pie mums un klausījās Manās
pamācībās.
12. Kad mēs nonācām pie viesnīcas, tad visi mājas ļaudis nāca mums pretī, sveicināja mūs
un ļoti priecājās par mums. [Viesnīcnieka] sieva lūdza Mani, lai Es kopā ar visiem, kas ir ar
Mani, vēlētos pusdienās būt viņu viesi.
13. Bet Es teicu: „Sieva, laba griba pie Manis ir spēkā kā izdarīts darbs; ko tu nabagiem
vienmēr darīsi Manā Vārdā, tas no Manis tiks tā uzskatīts, ka Tu to būtu darījusi Man. Bet
šodien pēcpusdienā šeit ieradīsies daudz viesu, un daži apjautāsies par Mani; bet tad
neizpaudiet par Mani, un, ja jums kāds jautās, uz kurieni Es būtu devies, tad runājiet patiesību
un sakiet: „Mēs to nezinām!” Un tajā arī ir iemesls, kāpēc Es šorīt arī Maniem mācekļiem
iepriekš neteicu, uz kurieni Es eju un ko darīšu. Bet pret vakaru Es atkal nākšu šeit un stundu
ilgi uzkavēšos. Nu ievērojiet, ko Es jums ieteicu.”
14. Visi Man to apsolīja, un mēs ielejā devāmies tālāk, un satikām daudzus cilvēkus,
visvairāk grieķus un arī ēģiptiešus, kas caur Jeruzalemi ar visādām precēm devās uz Damasku.
Neviens no viņiem par mums neinteresējās, un tā mēs netraucēti varējām turpināt savu ceļu.
15. Kad mēs tā labu stundu ceļojām, Lācars, kas vienmēr gāja līdzās Man, tad pavisam
slepeni Man tomēr jautāja, teikdams: „Kungs un Meistar, nu Tu man tomēr varētu teikt, uz
kurieni Tu dosies; jo es un visi, kas ir šeit, Tevi noteikti nenodosim!”
16. ES teicu: „Mēs dodamies vienā vietā tuvu pie Betlēmes, kas tur notiks, to jūs visi jau īstā
vietā redzēsiet un labi uzzināsiet!”
17. Lācars teica: „Nu ir jau labi, ka es, mazākais, to zinu! Bet tad mums jau vajag labi
pasteigties, jo ceļš līdz turienei nav tieši īss.”
18. ES teicu: „Tādēļ mēs tur tomēr nonāksim īstā laikā, un pietiekami agri; jo Man arī tas ir
iespējams, tālu ceļu noiet pavisam īsā laikā.”
19. Lācars teica: „Ak, jā, Kungs un Meistar, es labi zinu, ka Tev nekas nav neiespējams; bet
Es Tev tomēr jautāju, lai mēs šo diezgan tuksnešaino ceļu nenoietu pavisam klusējot, un tādēļ,
ka katrs, lai cik šķietami nenozīmīgs vārds no Tavas mutes mani vienmēr atdzīvina ar jaunu
spēku.”
163