8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

15. Kā jūs domājat, kurš atstāja templi kā Dieva priekšā patiesi taisnīgs; farizejs, kas pats
sevi paaugstināja, vai muitnieks, kas Dieva priekšā pazemojās un sevi pazemoja?”
16. Tad daži, kas gan pamanīja, ka Es šo ainu attiecināju uz veco farizeju, jo viņš savas
pastāvīgās pašslavināšanas dēļ pie viņiem, kas arī sevi turēja par dievbijīgiem un taisnīgiem,
bija labi pazīstams, teica: „Draugs, par to var spriest vienīgi Dievs, kura visredzošās acis
pārbauda cilvēka sirdi un nieres; mēs, cilvēki, te nevaram dot galīgu spriedumu! Tādēļ, ka tev,
kā svešiniekam, arī šis notikums ir tik precīzi un detalizēti zināms, tad saki tu mums, kurš no
abiem templi atstāja kā Dieva priekšā taisnīgs!?”
17. ES teicu: „Ak, šo prieku Es jums varu sagādāt! Es jums saku: Tieši šis muitnieks izgāja no
tempļa kā taisnīgs, tādēļ, ka viņš pats sevi pazemināja, un savu vainu Dieva priekšā sirdī
uzticami un patiesi atzina, un tā viņš pirms farizeja atgriezās savās mājās kā taisnīgs. Kas pats
sevi paceļ, tas tiek pazemināts, un, kas pats sevi pazemina, tas tiks pacelts!”
165. DZIEDINĀŠANA MUITNIEKA NESPĒJNIEKU PATVERSMĒ
1. Kad Es šiem cilvēkiem to pateicu, tad viņi pie sevis nodomāja: „Viņš sprieda taisnīgi un
pareizi!”
2. Bet muitnieks atvainojās Man, teikdams: „Draugs, tu gan runāji pavisam pareizi, un tavs
spriedums mani vēl vairāk iepriecinātu, ja tikai tieši es pats nebūtu tas muitnieks, kas pēc
pilnas patiesības templī Dieva priekšā tā izteicās! Bet, lai nu ir kā būdams, tad tas man tomēr no
tevis liekas ārkārtīgi dīvaini, ka tev tāda veida lietas var būt tā zināmas. Es no savas puses tevi
turu par kādu pravieti, un lūdzu tevi, ka tu Tā Vārdā, kas tevi tā apgaismoja ar Savu Garu, vēlies
svētīt manu māju un manu ģimeni!”
3. ES teicu: „Tas tev jau caur to piepildījās, ka Es apstājos un atpūtos tavas mājas priekšā;
bet, lai tu arī atzīsti, ka man ir ne tikai tiesības, bet gan arī vara svētīt tavu māju un tavu ģimeni,
tad ej nu tajā mājā, kas arī ir tava, un pieder pie šīs tavas viesnīcas!
4. Bet to māju tu iekārtoji kā pajumti visādiem nabaga vietējiem, un arī svešiem
slimniekiem, un to apgādāji arī ar ārstu un daudziem un labiem ārstniecības līdzekļiem.
Kopšanā nu atrodas vēl septiņi ļoti slimi cilvēki, kuriem tavs ārsts, lai cik pieredzējis un labu
gribošs viņš arī ir, nevar palīdzēt. Bet Es viņiem jau palīdzēju! Un tā nu ej tajā mājā un pats
pārliecinies!”
5. Bet šī māja bija tikai nedaudz soļu attālumā no galvenās mājas, un muitnieks un visi citi
iegāja iekšā, un, par lielāko pārsteigumu, visus septiņus atrada pilnīgi veselus. Un viņš viņiem
jautāja, kas viņus izārstēja, jo te vajagot būt notikušam lielam brīnumdarbam, jo tādus
nolēmētos, kroplus, aklos un ar podagru slimos, nekad neviens ārsts nav izdziedinājis.
6. Tad pilnīgi izdziedinātie teica: „Kas mūs tik pēkšņi un brīnumaini izdziedināja, to mēs
nezinām; jo pie mums neviens nebija kopš rīta, arī ne mūsu ārsts. Bet mēs pirms nedaudziem
acumirkļiem sajutām, ka kāds spēks kā uguns mūs caurstrāvoja, un mēs bijām tik veseli, kā
nekad iepriekš; bet mēs tomēr neiedrošinājāmies atstāt savas guļas vietas, tādēļ, ka mēs pat
nevarējām ticēt, ka nopietnībā esam tik veseli.
7. Šie abi aklie mums gan kalpoja kā pirmais pierādījums, ka ne tikai viņiem atkal dāvāta
acu gaisma, bet gan arī mums atkal ir taisni locekļi. Bet mēs tomēr pilnīgi neticējām mūsu
skaidri sajūtamai izdziedināšanai, bet tagad mēs ticam, tādēļ, ka jūs tāpēc pie mums atnācāt.
8. Kādam brīnumainam cilvēkam un dziedniekam pašam vajadzēja jums to teikt, citādi jūs
šeit neatnāktu, lai pārliecinātos, vai brīnumvīrs jums teica patiesību, - un jūs, tātad, zināt labāk,
kā mēs paši varam zināt, kas mūs izdziedināja. Bet pasniedziet mums tagad mūsutērpus, lai
mēs varam iet ārā un brīnumainajam dziedniekam pateikties!”
244