8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

5. Bet Es viņiem teicu: „Kā jūs par Mani varat tā domāt, tā kā jūs Mani tomēr pazīstat?! Es
neesmu vājš, visādu kaislību mocīts cilvēks, bet gan Es nācu šajā pasaulē, lai palīdzētu visiem
cilvēkiem, kas Man tic un dzīvos, un darbosies pēc Manas Mācības; un tā Es nu esmu, kāds Es
biju, pirms vēl šī Zeme bija radīta, un mīlu arī tos cilvēkus, kas Mani vēl nepazīst un arī nekad
vēl nepazina, un īstā laikā arī viņiem tiks sludināts Evaņģēlijs. Kas pēc tam atgriezīsies, mantos
mūžīgu dzīvību; bet kas Evaņģēliju nepieņems, tas paliks senā tiesā un senā nāvē.
6. Tātad, turpmāk rūpējieties, ka tie daudzie mirušie, kas nāk pie jums un pie jums meklē
visādu palīdzību, saņem Manu Mācību, garā pamostas un var kļūt dzīvi, un ar to jūs viņiem
patiesi palīdzēsiet. Bet Es apsolu, ka visiem cilvēkiem jākļūst svētlaimīgiem, un, ja Es to gribu
un tādēļ arī nācu šajā pasaulē, lai visiem cilvēkiem atveru vārtus mūžīgai dzīvībai, tad Es šodien
neesmu tāds un rīt citāds, bet gan vienmēr vienāds kā Tēvs Debesīs, kas ir Manī, dzīvo, rada,
vara un uztur.
7. Bet, tā kā Es visiem cilvēkiem, neierobežojot viņu brīvo gribu, pilnā nopietnībā gribu
labu, tad Es ar viņiem arī nevaru niekoties un jokot, bet gan tikai apieties nopietni, un ar
Mācību un darbiem uzticami un patiesi rādīt ceļu, pa kuru viņi, ja viņi to grib, var sasniegt viņu
dvēseles mūžīgu un patiesu dzīvību.
8. Bet, ja es pie cilvēkiem šajā pasaulē atnācu ar tādu nodomu, kā tad pie tam Es, līdzīgi
kādam cilvēkam, jebkad būtu sliktā garastāvoklī, un kas var Mani apvainot? Kas Mani atzīst,
Man tic, un dara pēc Manas Mācības, tas Mani noteikti neapvaino, bet, kas Mani neatzīst vai
negrib atzīt, ja arī viņš varētu Mani atzīt, tad nevar Mani apvainot, viņš apvaino tikai pats sevi,
tā kā viņš kļūst paša dzīvības ienaidnieks.
9. Bet Es meklēju tikai dvēseliski un miesīgi slimos, lai viņiem palīdzētu, un ne veselos,
kam palīdzība nav vajadzīga. Kādu mīlestību, gudrību un taisnīgumu rādītu ārsts, kas slimnieku
tādēļ ienīstu, vajātu un sodītu, ka viņš tieši ir slims?! Tādēļ pārdomājiet labāk par Mani un
domājiet, ka Tas, kas uz jums runā, ir patiess un taisnīgs ārsts dvēselei un garam, un, vajadzības
gadījumā, arī miesai.”
10. Kad essejieši no Manis to dzirdēja, viņi lūdza Man piedošanu, ka viņi tik vienkārši un
cilvēciski domāja par Mani.
11. Un svešinieki savā starpā runāja: „Viņš tomēr ir dīvains brīnumārsts! Viņš nerunā kā
kāds cilvēks, bet gan kā Dievs! Viņu vajag uzklausīt un vadīties pēc viņa vārdiem!”
12. Bet Es essejiešiem teicu: „Kādēļ tad jūs nu lūdzat Man piedošanu, ja Es iepriekš jums
tomēr pietiekami skaidri rādīju, kā un kāpēc neviens cilvēks nekad nevar Mani apvainot? Es
jums saku: Savstarpēji piedodiet paši sev jūsu grēkus un dumjības, pamodiniet jūsu mīlestību
uz Dievu un tuvāko, tad arī no Manis jūsu grēki būs piedoti!
13. Bet, ja ir kāds nelga, kāds aklais un kāds mēmais, vai tad viņam ko līdzētu, ja Es viņam
teiktu: „Es tev piedodu tavu muļķību, tev tavu aklumu un tev tavu mēmumu?” Nē, tad nevienam
neko nepalīdzēs; jo pie tam nelga tomēr paliek nelga, aklais akls, un mēmais mēms. Bet ja Es ar
Vārdu, padomu un darbu nelgu un aklo, un mēmo izdziedinu no viņa kaites, tad ar to visiem
patiesi tiek palīdzēts.
14. Kas, tātad, dara kādu muļķību, tas lai to atzīst kā muļķību, to atmet un vairs nedara, un
tā viņam tiek piedota arī Debesīs; bet cik ilgi viņš to nedara, un tomēr laiku pa laikam lūdz
Dievu viņa grēkus piedot, tad tie viņam netiks ātrāk piedoti, līdz viņš, pilnīgi atmetot savu seno
muļķību, pats savus grēkus piedod. Tādēļ lai katrs vispirms noslauka savu durvju priekšu, tad
viņš var iet arī pie sava kaimiņa un viņam teikt: „Redzi, es nu netīrumus no sevis notīrīju un ar
sevi esmu kārtībā, ļauj, ka es nu tīru arī tavu durvju priekšu tādā veidā, ka visas tev nodarītās
netaisnības vēršu par labu, kā tu to vēlies!” Jā, ja abi kaimiņi tā nokārto un draudzīgi nolīdzina
savu lietu, tad tā tiek nokārtota un nolīdzināta arī Debesīs! Bet, ja ne tā, tad neko nelīdz
Debesīm lūgt savu grēku piedošanu!”
289