8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

2. ES teicu: „Jā, Es jums to darīšu, - tomēr iepriekš labi ievērojiet to, ko Es jums nu teikšu!
Kad jūsu mirušie bērni jums tiks atkal atdoti dzīvi, tad jūs ne šeit, ne atpakaļceļā, ne dzimtenē
neradiet sensāciju, un par Mani un essejiešiem tālāk neizpaudiet! Jo no šī laika neviens mierā
mirušais vairs netiks atmodināts laicīgā dzīvē, bet daudzas garīgi mirušas dvēseles mūžīgā
dzīvībā, kurai cilvēki ir radīti. Par šo, šajā vietā pēdējo darbu, izņemot Manus mācekļus,
izņemot jūs un nedaudzus citus lieciniekus, nevienam nekas nav jāzina; jo Es to negribu, ka šeit
jebkad kas tamlīdzīgs vairs tiek izpildīts.
3. Kas turpmāk šeit atnesīs mirušus bērnus vai citus nomirušos, tas ne tikai velti pūlēsies,
bet gan pie tam piedzīvos visādas dažāda veida nepatikšanas. Bet, ja patiesā ticībā Manam
Vārdam šeit izdziedināšanai tiks atgādāti visādi slimnieki, tad viņiem šeit arī jāatrod viņu
izdziedināšanu. – Ar to jūs nu zināt, kas jums darāms un ievērojams.
4. Bet viena vai otra essejieša pavadībā vakarā ejiet kapenēs, atveriet noslēgtos zārkus un
jums tūlīt kā dzīvi un pilnīgi veseli sekos jūsu bērni. Bet no rīta agri ātri aizceļojiet, lai dienā
nesaistītu daudzo cilvēku, kas atrodas šajā vietā, uzmanību!
5. Ja jūs mājupceļā satiksiet cilvēkus ar mirušiem bērniem, un jums jautās, kā šeit iet, tad
sakiet viņiem atklāti, ko Es jums teicu attiecībā uz turpmāk vairs nenotiekošu mirušu bērnu
atkalatdzīvināšanu, un tad viņi vairs tālāk un velti nepūlēsies ceļot šeit.
6. Arī dzimtenē vairs neapmeklējiet elku tempļus, un, ja jums prasīs paskaidrot, tad sakiet,
ka jūs meklējāt un arī atradāt to tikai vienu, vienīgi patieso un dzīvo Dievu, un tas jums
uzticami, atklāti, gaiši un dzīvi rādīja, kas jums darāms! Ja pēc tam jūs atstās mierā, tad
palieciet, bet, a jūs piespiedīs, tad ceļojiet tālāk! Jo Tas, kas jums šeit palīdz, var jums arī
palīdzēt vienmēr un visur, ja jūs ticat Viņa Vārdam un Viņam uzticaties! Ja jūs to nu sapratāt,
tad jūs šo viesnīcu nu varat atkal atstāt!”
7. Pēc tam runātājs, sirdī Man par visu pateikdamies, teica: „Ak, Kungs un Meistar, tā kā
mēs pie Tevis jau atradām tik daudz žēlastības, tad mēs pēc savām spējām vēlētos par to izrādīt
pateicību. Saki mums žēlīgi, kādu upuri, aiz lielas mīlestības uz Tevi, mums šeit jāveic un
jāpasniedz!?”
8. ES teicu: „Man un arī essejiešiem jums nav jānes nekādu citu upuri, kā, ka jūs turpmāk
ticat tikai vienam patiesam Dievam, un ar visiem saviem spēkiem Viņu mīlat, un jūsu
līdzcilvēkus kā sevi pašu, un, ka savas sirdis pasargājat no skopuma un naida, no pasaules
mīlestības un augstprātības, jo viss, kas pasaules acu, ausu un sirds priekšā ir liels un spožs, tas,
klausieties, Manā priekšā ir pretīgs!
9. Ņemiet piemēru no Manis! Es vienīgais esmu Kungs un Meistars, un Debesis un Zeme ir
Manā varā un spēkā, un tomēr Es no visas sirds esmu lēnprātīgs, pilns pazemības, mīlestības un
līdzcietības, un nevienam nelieku Sevi godāt, kā to prasa farizeji, pagānu priesteri un citi
iedomīgie pasaules varenie.
10. Tātad, šo upuri sniedziet Man, un jūs pastāvīgi iepriecinās Mana mīlestība un žēlastība!
Bet, ko jūs mīlestībā Manā Vārdā darīsiet nabagiem, tas no Manis vienmēr tā tiks uzlūkots, ka
jūs to būtu darījuši Man Pašam, un ar to jūs Manās Debesīs sev sakrāsiet mūžam lielus
dārgumus. Tie ir tie upuri, kurus Es no jums prasu.”
11. Runātājs teica: „Ak, Kungs un Meistar, šos upurus mēs visi arī rūpīgi izpildīdami, Tev
vienmēr pasniegsim! Vai tie dzelzs zārki mums jāatstāj šeit, vai tos atkal jāņem līdzi?”
12. ES teicu: „Tas ir muļķīgs jautājums! Ja jums atkal ir jūsu dzīvi kļuvušie bērni, kam jums
pie tam jānoder zārki? Ja cilvēki jūs satiktu un redzētu tukšos zārkus, tad tas visātrāk nodotu,
kas jums šeit notika, un tas ir tas, ko Es jums stingri aizliedzu. Un tā, pats par sevi saprotams,
kas tad notiek ar tukšiem zārkiem. Brāļiem essejiešiem tos savās kalvēs jāliek pārveidot par
arkliem un lāpstām, un tos izmantot tādiem labākiem mērķiem. – Tagad jūs zināt visu, kas jums
darāms, un tā, mierināti, atstājiet šo viesnīcu!”
13. Pēc tam visi Man vēlreiz skaļi pateicās un mūs atstāja.
309