8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

14. No tā jūs atzīsiet, ka mēs, essejieši, jūs, melnos templiešus, pārāk labi pazīstam un arī
labi zinām, cik labi un godīgi jūs ar mums domājat, un, ka jūs tos nabaga jūdus, kas pie mums
meklēja un arī atrada palīdzību, izslēdzāt no baznīcas, bet, ja jums iet slikti, paši tomēr nākat
pie mums! Vai tas arī nabaga jūdiem neatnestu labumu, kas nes labumu jums pašiem? Ak, jūs,
ļaunie lišķi un liekuļi, jūs, čūsku perējums un odžu dzimums, ja jūs no pamatiem nelabojaties,
tad pār jums jo vairāk nāks lāsts un mūžīga bojā eja! Jūs nu zināt, kas, mazākais šeit, jums ir
darāms.
15. Ja jūs neizpildīsiet manu Dieva un visu cilvēku priekšā taisnīgo prasību, tad es ar no
Dieva man piešķirto varu sākšu jūs sodīt tādā veidā, kuras priekšā bēgtu pat visi velni. – Vai jūs
mani sapratāt?”
16. Iekšēji pavisam saniknotie farizeji teica: „Ak, jā, draugs, tas noteikti; pēc iespējas mēs
šeit izpildīsim tavas prasības; bet, ko par šo, šeit mums nodarīto netaisnību vēlāk darīs viss
templis, to mēs nezinām. Jo lielajā Padomē mēs pateiksim visu, kas mums šeit notika, kā arī –
par ko mums tikai tagad atausa gaisma – ka tāpat kā bargais sprediķotājs Jānis un tagad sevišķi
slavenais nācarietis ir no jūsu iestādes.
17. Bet mēs esam gatavi darīt visu, ko tu no mums prasi, un būtu laiks tūlīt ķerties pie
darba, tā kā mēs vēl šodien vēlētos doties atpakaļceļā: Tad dodamies mūsu viesnīcā, kur
atrodas mūsu slimnieki, un tur drīz viss var tikt nolīdzināts!”
18. Priekšnieks Rokluss teica: „Pavisam labi, tāda ir arī mana griba, un tā, ejam uz turieni!”
210. ROKLUSS IZDZIEDINA SLIMNIEKUS
1. Pēc šiem vārdiem visi devās viesnīcā pie lielā laukuma.
2. Kad viņi tur ienāca zālē, kurā atradās ievērojams skaits slimnieku, bet arī galvenie
laupītāji jau gaidīja abus farizejus, lai ar viņiem nokārtotu savus rēķinus, tad Rokluss vispirms
slimniekiem teica: „Es esmu šīs vietas priekšnieks, un man no Dieva tā Kunga ir brīnumaina
vara jums visiem palīdzēt, kā es šodien jau daudziem palīdzēju, kā jūs par to jau zināt; tomēr,
nekautrējoties, sakiet man, caur ko jūs galvenokārt nonācāt pie jūsu miesas slimībām!”
3. Kad zēni šo uzaicinājumu dzirdēja, tad viņi teica: „Kungs, ja mums vairs nevajag
atgriezties Jeruzalemē un tiekam no tevis aizsargāti, tad mēs gribam visu pateikt; bet, ja mums
atkal vajag atgriezties Jeruzalemē, tad niecīgā liecība nes mums drošu nāvi, ar ko mums visiem
uz noteiktāko ir piedraudēts!”
4. Rokluss teica: „Tā, tad jums visiem nav ko raizēties, bet gan tiem, kas jums piedraudēja;
es par jums rūpēšos! Tādēļ runājiet bez bailēm un kautrēšanās!”
5. Pēc tam zēni sāka pavisam atklāti stāstīt, kādas neģēlības templieši ar viņiem darījuši,
un ar daudziem viņiem līdzīgiem vēl dara, un daudzi jau zaudējuši dzīvību, un vēl turpmāk
zaudēs.
6. Rokluss vēlreiz teica: „Tā, - te par Jehovas templi un tā kalpiem dzird ļoti slavējamas
lietas! Bet nu jau ir labi, jūs, mīļie nabaga bērni, jums jau tiks palīdzēts. Un nu runājiet jūs,
jaunietes un sievas!”
7. Arī viņas iepriekš lūdz aizsardzību, tādēļ, ka arī viņām, līdzīgi zēniem, esot piedraudēts.
8. Rokluss teica: „Ko es apsolīju zēniem, tas attiecas arī uz jums, un tā arī jūs variet runāt
brīvi un atklāti!”
9. Tad viņas sāka runāt tā, ka pie tam pat dažiem galvenajiem laupītājiem mati sāka slieties
stāvus, sevišķi, kad dažas jaunietes un sievas atkailinājās un rādīja viņu miesas šausmas
iedvesošos sakropļojumus, kurus bija nodarījusi templiešu neierobežotā miesas kāre.
315