8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

11. Šīs sešas dienas, tātad, ir jums rādītie seši periodi, kas katrai radītai būtnei, dabīgi un
tad, kā tas ir pie jums, cilvēkiem, arī dvēseliski un garīgi reiz izejami savai gatavībai un pilnībai.
12. Tikai pie tiem nāk septītais, miera periods, kas ir svētlaimīgākā mūžīgā dzīvība. Bet
septītais periods tāpēc saucas par miera periodu, tādēļ, ka pilnīgo garu vairs nenomāc nekāds
spaids, tiesa un nekādas bailīgas rūpes, bet gan viņa esamība uz mūžību pāriet zināšanu
pilnīgākā izpratnē un gribas brīvākā varā.
13. Un nu saki Man, Mans mīļais Markus, kā tu saprati šo Manu izskaidrojumu!”
74. PIRMSĀDAMA CILVĒKU DVĒSELISKA ATTĪSTĪBA
1. Pavisam pārsteigts Markuss teica: „Kungs un Meistar kopš mūžības! Es un, cerams, arī
visi citi, Tavu žēlīgo paskaidrojumu labi aptvērām, bet par kādu pilnīgu sapratni noteikti pie
mums tāpēc nevar būt ne runa, tādēļ, ka mums trūkst tieši tas, ko Tu Pats mums norādīji. Bet
mēs visi tomēr nonācām pie skaidra uzskata par ko mums turamas zemē atrastās relikvijas, un
kā caur zemes daudzkārtējām, periodiskām izmaiņām un vēlākām jūras pārvietošanām, tās
nonāca tādos dziļumos, un, otrkārt, vismaz es sapratu, uz ko lielais pravietis norādīja ar savām
sešām radīšanas dienām. Un pagaidām man ar to pietiek, un tagad mēs pavisam mierīgi varam
nogaidīt, līdz caur mūsu pašu garīgu pilnību, uzzināsim tālāk. Bet arī to es sapratu, ka tā ir un
paliek Mācība tikai nedaudziem.
2. Tikai viens jautājums – mazākais man – vēl ir palicis, un Tu, ak, Kungs, atļausi man Tevi
ar to vēlreiz apgrūtināt?”
3. ES teicu: „Tu zini, ka Es tevi labprāt uzklausu, un, tātad, tu gan vari runāt!”
4. Romietis Markuss teica: „Kungs un Meistar! Pārrunātiem pirmsādamiešiem, kaut gan
apdāvinātiem tikai ar kādu instinktveidīgu inteliģenci un tikai nedaudz brīvu gribu, tomēr arī
bija dvēseles, kas kā tādas nevar būt mirstīgas! Kas nu ir ar šīm dvēselēm? To gan, protams, jau
varētu nosaukt par augstprātīgu un noziedzīgu jautājumu, bet, tā kā es vēl vienmēr esmu
zinātkārs romietis, un nevis miegains jūds, tad Tu arī šo jautājumu vēl varētu atzīt un man par
to dot pavisam īsu atbildi!”
5. ES teicu: „Ak, jā, kādēļ ne?! Mums tak tam vēl ir pietiekami laiks, - un tā tu vari Mani labi
uzklausīt! Redzi, ja pat akmeņu, augu un dzīvnieku dvēseles turpina dzīvot un savā, no
matērijas brīvā stāvoklī, caur eksistences izbeigšanos jau – saku – pāriet cilvēku dvēselēs, un
tad kāda cilvēka miesā var kļūt par patiesu cilvēku, tad pirmsādamiešu dvēselēm tomēr arī var
būt turpmāka dzīvība, tāpat kā visu citu pasauļu cilvēkiem visā bezgalīgā radības telpā ir
mūžīga turpmāka dzīvība!
6. Bet, kad garu valstībā dzīvot turpinošas dvēseles kādā lielā pasaules ķermenī, t.i. viņām
atbilstošā garīgā zemē tiek vestas Dieva un Viņa varas, un gudrības dziļākā izpratnē, tad viņas
turpina dzīvot pavisam svētlaimīgi, un arī var kļūt vienmēr svētlaimīgākas. Tomēr [atklāt], kur
šajā Globu Apvalkā atrodas tāds liels pasaules ķermenis, tas gan būtu ļoti nevajadzīgs, ja Es tev
to arī darītu zināmu, tādēļ, ka ar saviem jutekļiem tu to nevarētu pamanīt, un par pārliecību, vai
tur gan tā izskatītos, kā Es tev to aprakstītu, tavas miesas dzīves laikā jau tāpat nevarētu būt
runa tik ilgi, līdz tu savā garā nebūtu pilnīgi atkalatdzimis, un tā, līdz tam tev jau vajag
apmierināties ar to, ka Es tev saku: Mana Tēva mājās ir ļoti daudz dzīvokļu! Reiz Manā Valstībā
jums visiem viss kļūs skaidrs! – Vai tu Mani saprati?”
7. Markuss teica: „Ak, jā, Kungs un Meistar! Bet nu vēl kaut kas, tādēļ, ka tas viens rada
otru!
8. Vai pirmsādamiešu laikā šī Zeme arī jau bija lielā Radības Cilvēka sirdī zināmais
dzīvības kambarītis?”
113