8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

nonāvēto miesu atdzīvināšu, un celšos augšā kā mūžīgs visas nāves un visas tiesas Uzvarētājs.
Tad Es atkal nāšu pie jums un došu jums Mana Gara un Manas gribas spēku jūsos jūsu pašu
dzīvības pilnībai un svētlaimībai uz mūžību.
7. Es jums to nu jau otro reizi un ar lielu noteiktību tādēļ iepriekš saku, lai, kad tas notiks,
neviens uz Mani nedusmojas.
8. Bet Es jums vēl ko saku, tā kā jūs sevī tā jautādami domājat: „Jā, vai tad tam tā vajag
notikt? Vai tad Viņam kā visgudrākam un visvarenākam šīs Zemes un Debesu Kungam
nopietnībā nav nekāds cits līdzeklis, lai, pirmkārt, daudzos ļaundarus savaldītu, un, otrkārt, lai
aplaimotu tos, kas Viņam tic un turas pie Viņa?”
9. Un, redziet, tas, ko Es jums uz to saku, pastāv tajā: Es negribu, ka tā notiek un Man būtu
līdzekļi un ceļi, lai Manus bērnus aplaimotu arī bez tā, kas tad notiks; bet ļaunie cilvēki to grib,
un tādēļ Es to arī pieļauju, ka tas var notikt, lai tieši caur to, daudzie ļaundari var atgriezties pie
nožēlas, grēku nožēlošanas un patiesas ticības Man! Jo tie izdzimumi templī nepārtraukti saka
un kliedz: „Ļaujiet tikai mums viņu satvert un nonāvēt! Kad viņš atkal piecelsies no kapa, tad
arī mēs gribam viņam ticēt!” Viņi, tātad, grib Man uzlikt šo pēdējo pārbaudījumu, un tad, lai
beidzot tas tiek pieļauts. Ar to arī daudzi, kas tagad vēl ir pavisam akli, kļūs redzīgi un ticēs
Man, bet pavisam ļaunie tieši ar to piepildīs savu grēku mēru, un kritīs tā tiesā un tā mūžīgā
nāvē.
10. Kad Es no kapa atkal piecelšos, tad Es nākšu arī pie jums Romā, un jūs paši
pārliecināsieties par to, ko Es jums nu saku.”
11. Tad romietis Markuss jautāja, teikdams: „Kungs un Meistar, kad tas pie Tevis notiks?”
12. ES teicu: „Drīz, - pirms vēl būs pagājis gads, Es nākšu pie jums un jums došu, ko jums
apsolīju! Bet nu par to tālāk vairs nerunājam. Sāk jau aust diena, un ejam atkal rītu pavadīt
brīvā dabā!”
13. Ar to visi bija apmierināti un kopā ar Mani sāka doties uz jau zināmo pakalnu.
150. CEĻŠ UZ VIENĪBU AR GARU UN ATKALATDZIMŠANU
1. Kad mēs, izņemot dažus mācekļus, kurus miegs vēl turēja gūstā, atradāmies pakalnā, tad
romietis Markuss pienāca pie Manis un teica: „Kungs, vai arī Tu šodien atstāsi šo vietu? Un, ja
Tu atstātu, vai Tu nevēlētos man šodien to darīt zināmu, uz kurieni Tu dosies, lai mēs, romieši,
to zinātu un garā Tev jo vieglāk un noteiktāk varētu sekot?”
2. ES teicu: „Kas attiecas uz tava jautājuma pirmo daļu, tad es līdzinos cilvēkam, kam ir
daudzi tīrumi un tāpēc vajag rūpēties, ka visi viņa lauki tiek labi apstrādāti. Bet, ja viņš reiz
vienu tīrumu ir labi apstrādājis, vai tu viņu turētu par gudru, ja viņš priecīgs paliktu stāvam pie
apstrādāta lauka un nedomātu par to, ka viņam jāapkopj vēl citi tīrumi?! Redzi, nu Es labi
apkopu arī šo tīrumu, ko veidojat jūs visi, un par to Man arī ir patiesi īsts prieks.
3. Bet nu nozīmē pāriet pie kāda cita, vēl atmatā atstāta tīruma, un arī to labi apstrādāt un
apkopt. Un tā arī pēc brokastīm Es ar Maniem mācekļiem no šejienes došos kaut kur tālāk,
tomēr īsti uz kurieni, Es tev vēl nesaku, lai pie gadījuma tas kādam neizspruktu un tad pirms
laika vieglāk drīz te, drīz tur, varētu tikt vajāts no Maniem daudziem ienaidniekiem, kas Mani
Manā darbā tikai traucētu, tādēļ, ka pie tam par neko cīnītos ar Maniem pretiniekiem. Un, tātad,
ir pavisam labi, ka tikai Es vien zinu, uz kurieni Es gribu doties un došos; bet katram citam
pietiek, ka viņš tikai pēc tam uzzina, kur Es biju un ko Es tur veicu.
4. Bet ar to Es negribu apgalvot, ka jūs, romieši, nevarat glabāt noslēpumu; bet šeit ir vēl
citi, kuri šajā tikumā nelīdzinās jums, un tādēļ jau ir labāk, ka Es Pats neesmu tas, kas sevi
nodod. Vai tad arī gudram karavadonim savus kara plānus dažkārt neizpaust [ir labi] pat
220