8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

10. Un tā, tu nu zini visu, kas jums visiem pagaidām vajadzīgs. Bet, kad pēc dažādām
izdevībām jūs Manā Vārdā mācīsiet un darbosieties, tad nedomājiet, kā un ko jums jārunā, un
kā jums kādu darbu jāuzsāk un jābeidz; jo Es Pats jums vienmēr visu likšu sirdī un mutē, un
apgaismošu jūsu prātu, un spēcināšu jūsu drosmi un gribu! Ar šo apgalvojumu apmierināts, tu
tad nu arī vari doties nepieciešamā miesas mierā, lai rīt tu nenoguris vari darboties.”
11. Pēc šiem Maniem vārdiem, pēc vēlreizēja sirsnīgākā sveiciena Man un Maniem
mācekļiem, Rokluss, ar mīlestības asarām acīs, no viesnīcas devās pilī, un tad arī mēs devāmies
pie miera.
12. Agri no rīta mēs atstājām savas dusas vietas un gatavojāmies aizceļot.
13. Bet draudzīgais saimnieks vēlreiz pienāca pie Manis un lūdza Mani, lai pirms
aizceļošanas Es tad tomēr baudītu brokastis, tādēļ, ka ceļš ir tāls un neapdzīvots, kurā, ceļojot
visu dienu, nav sastopama neviena viesnīca.
14. ES teicu: „Draugs, mums tā arī nav vajadzīga, jo Es Pats esmu visu viesnīcu viesnīca!
Vakar pusdienās tu redzēji, ka arī bez tavas virtuves mēs visi esam uz labāko apgādāti, - un,
redzi, Es tā tad varu darīt arī ceļā bez viesnīcām!
15. Bet drīz pēc mūsu aizceļošanas, palīdzību meklēdami, te tieši no Jērikas novada
iegriezīsies nabagi; apkalpo viņus mūsu vietā, un ar to tu izdarīsi Man patīkamu darbu.”
16. Saimnieks Man apsolīja darīt visu, ko Es viņam teicu un ieteicu, un lūdza Mani, lai Es
viņu vienmēr žēlīgi atcerētos.
17. Un Es viņam to apliecināju un teicu: „Darbīgi sekojot Manai Mācībai, prātā un sirdī
nemainīgi paliec Manī, un Es ar Manu mīlestību un žēlastību spēcīgi un darbīgi garīgi palikšu ar
tevi! Āmen!”
18. Pēc tam mēs ātri gājām ārā un devāmies prom no tās vietas.
333