8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

varas un iekšējas gudrības, tu man šķiet tas esam, un tāpēc es nu priecājos, ka es tevi vaigā
beigās pats nu redzu tādu vīru, kas varētu būt kāds Elija.
11. Tagad es atkal ticu, ka agrākos laikos bija pravieši, kas aklās un neticīgās tautas dēļ tika
no Dieva apveltīti ar sevišķu gudrību un varu. Līdz šim tāda ticība man bija noslīdējusi
dievbijīgu pasaku valstī. Bet kur es pats nu redz, ka tava griba un vārds acumirklī izdziedina
divus slimniekus, kurus katrs, lai cik uzticams dziednieks, pasludināja par neārstējamiem, tad
arī mana ticība vienam Dievam un praviešiem atkal ir pilnīgi atjaunota – kas man ir mīļāk, kā, ja
kāds man dāvinātu puspasaules bagātības.
12. Bet nu kapteinis nāk ārā, un noteikti runās ar augstajiem romiešiem, un tad es uzskatu,
ka pie tam mana klātbūtne varētu būt lieka, un tā būs laiks, ka es dodos mājās?!”
13. ES teicu: „Tieši tagad tava klātbūtne ir nepieciešama; jo tieši tevis dēļ romiešiem ar
kapteini ir kas runājams. Viņa rīkojuma dēļ tu no garām ejošiem romiešiem cieti nepelnītu
zaudējumu, kam vajag tev tikt atlīdzinātam, un to tieši no kapteiņa, un tādēļ tev kā cietušam
sūdzētajam tagad vajag stāties augsto tiesnešu priekšā; jo kur nav sūdzētājs, tur nav arī
tiesnesis!”
14. Saimnieks teica: „Jā, jā, tu, varenais un gudrais dziedniek, tas viss jau būtu pareizi, bet
kapteinis arī pēc tam paliks mans kungs! Ja caur mani viņš cieš kādu ievērojamu zaudējumu,
tad man, kad jūs atkal būsiet prom no šejienes, ar viņu būs liels posts, - nu tā es jau gandrīz
labāk vēlētos visu piedot, kā pēc tam ļaut sevi pilnīgi piesiet krustā.”
15. ES teicu: „Te nu raizējies tikai par ko citu; jo tikai caur to kapteinis kļūs cilvēks un arī
tavs patiess draugs! Bet, ka tu Maniem vārdiem jau vari pilnīgi ticēt, tam Es tev devu vairāk kā
vienu rokām aptveramu pierādījumu.”
16. Saimnieks teica: „Jā, ja tā, tad es, protams, gan palieku! Varbūt jātiek ataicinātai manai
sievai un maniem bērniem un dažiem maniem tuvākiem kaimiņiem, kuri nāca man palīgā, tā kā
mani kalpi strādā uz lauka?”
17. ES teicu: „Tas nav vajadzīgs – pietiek vienīgi ar tevi kā mājas galvu!”
18. Ar to mūsu saimnieks arī bija mierā un palika viens pie mums.
114. SŪDZĪBAS PAR ERODU
1. Tikai pēc tam kapteinis pazemīgi gāja pie Agrikola, sveicināja viņu, un lūdza, lai darītu
zināmu savu augsto un vareno gribu.
2. Agrikola viņu nopietni uzlūkoja un teica: „Kā es nu apceļojot Palestīnu, diemžēl
vairākkārt pieredzēju, jūs ievērojami un nepatīkami ļaunprātīgi izmantojāt mūsu jums,
priekšniekiem, doto tiesisko varu! Šodien es par tevi uzzināju man ko ļoti nepatīkamu. Kā tu
manā priekšā sevi nu attaisno? Jo tu esi apsūdzēts no karavīriem un faktiski no šī godīgā un
krietnā pilsoņa. Es nu visu tavu vainu zinu tikpat labi, kā tu pats, un nav vajadzīgs tev to
izklāstīt; tādēļ runā un attaisnojies!”
3. Kapteinis teica: „Ķeizara varenais varas nesēj un gudro Romas likumu izsniedzēj un
noteicēj! Es tavā priekšā nevaru sevi attaisnot, kaut gan, stingri ņemot, tieši nepārkāpu Romā
man piešķirto pilnvaru saturu; bet, ievērojot cilvēcību, es, protams, būtu varējis rīkoties arī
citādi, tādēļ, ka man ir tiesības, ja es to atrodu par labu, būt arī žēlīgam. Šeit gan nebija nekāds
iemesls karavīriem ar diezgan lielu atļautu brīvību likt doties kādā citā provincē, bet es gribēju
nedaudz ietaupīt un neizmaksāju viņiem uztura naudu, bet par to atļāvu ceļā nepieciešamo
pārtiku mēreni kompensēt lielās viesnīcās. Un tajā te pastāv mana galvenā vaina, kuru es gribu
pilnīgi un desmitkārt vērst par labu.
170