8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

5. Un, redziet, tāpat tas arī ir, ja cilvēki Mani mīl, godā un cildina! Kas, Mani mīlēdams,
klusībā Mani godā un cildina, un pie tam, visā pazemībā atzīst savu niecību un Manu
visvarenību, tas patiesi garā un patiesībā Mani pilnīgi godā, un Man viņš ir ļoti patīkams, un tas,
šķietami, kaut kas pavisam niecīgais, rada lielas sekas. Bet, kas Mani godā un cildina ar lielu
pasaules greznību, ar visādām nederīgām ceremonijām un garām lūgšanām, un dziesmām, un
pie tam tic, ka Man tas patīk, tas ļoti maldās. Tāda veida cildināšana, ja tā iziet no priesteriem,
Mani ir pretīga; un, ja nezinoša tauta iedomājas caur to Mani godinām, un caur to no Manis grib
lūgt kādu žēlastību, tad lielā mērā tā netiek no Manis uzklausīta, lai nāk pie atziņas, ka Man
pavisam nepatīk tādas lielas, spožuma pilnas lūgšanas un godinājumi.
6. Cik daudz barības augļu aug augstajās kalnu galotnēs, tik daudz žēlastības augļus
jāsaņem arī tiem cilvēkiem, kas ar lielo greznību Mani pielūdz, cildina un godā; jo kas uz Mani
nelūdz sirdī, garā un visā patiesībā, tas arī netiek uzklausīts. Ja Es uzklausītu tieši tādas
lūgšanas, tad Es Pats kļūtu melis un atbalstītu pagānismu, ko no Manis gan neviens, kam tikai
kāds gaišāks saprāts, nekad nesagaidīs. Jo Es Pats esmu gaisma, ceļš, patiesība un dzīvība; kā
tad Es varētu būt labvēlīgs tumsai, maldu ceļiem, meliem un nāvei?
7. Tādēļ Es jums arī saku, ka Es nestaigāju ne vētras brāzienos, ne uguns trakošanā, bet
gan tikai rīta gaisa vēja maigā šalkoņā. Kas tad nāks Man pretī tādā savas sirds klusumā, tas arī
Mani sastaps.”
8. Markuss nu teica: „Ak, Kungs un Meistar, cik lieli un diženi, un cik pilni mīlestības un
patiesības ir Tavi vārdi, un cik laimīgs ir tas, kas tos aptver rīkojas pēc to izpratnes! Bet cik maz
nu ir to, kas tos dzird un vēlas tos ievērot! Tomēr mēs gan darīsim to, ko Tu ieteici; jo mēs nu
dzīvi ticam un zinām, ka vienīgi tu esi tas Kungs un Meistars, kas kopš mūžības ir viens
vienīgais un patiesākais Dievs, un, ka viss, ko ietver bezgalība, ir Tevis radīts un nepārtraukti
tiek uzturēts. Tādēļ arī vienīgi Tev patiešām visa uzslava, viss cildinājums un visa mūsu
mīlestība un pielūgsme!
9. Bet, tā kā mums šeit nu reiz ir tā neaprakstāmā laime, ka Tu, kā visu lietu mūžīgais
Meistars nu miesā esi starp mums, tad no mums, ziņkārīgajiem romiešiem, būtu nepiedodami,
ja mēs pie Tevis vēl nevērstos ar visādiem jautājumiem – jo vienīgi tikai Tu vari mums teikt,
kāda ir tā viena vai otra lieta; - un pie šīs izdevības man nu būtu vēl viens neliels jautājums.”
96. VĒJA IZCELŠANĀS
1. ES teicu: „Es jau zinu par ko tu Man vēlies jautāt, un Es tev to jautājumu gribu ietaupīt
un uz tavu jautājumu tūlīt atbildēt!
2. Redzi, vējš, kas nu sāk pūst, tevī izsauca zināmo jautājumu! Tu labprāt vēlētos zināt, no
kurienes sākotnēji vējš nāk, un uz kurieni tas iet; bet tev to ir grūti aptvert, ja arī Man būtu
viegli tev to teikt.
3. Tā arī daudzi cilvēki sadzird vēju, bet viņi nezina no kurienes tas sākotnēji nāk un uz
kurieni tas dodas. Tādēļ arī viņu sirdis vienmēr ir nesaprātīgas un viņi nepazīst savas dvēseles,
un, vēl mazāk, garu tajās, un Mani kā pirm- un pamat-dzīvības vēju viņi jau vismazāk pazīst.
4. Redzi, materiālā radībā nekas nevar rasties un turpināt pastāvēt bez kāda garīga
pamata, un, tātad, noteikti arī vējš, kas nu pūš!
5. Es jums jau Eļļas kalnā devu mājienu, un pie kādas citas izdevības Maniem mācekļiem
vēl detalizētāku, ka šai zemei, kā arī katram citam pasaules ķermenim, ir kāda dzīvnieciskiorganiska
dzīvība, un [līdz] ar to arī izrāda visas kādas organiski-dzīvnieciskas dzīvības dabīgas
darbības un parādības. Pirmkārt, tai, it kā lielam dzīvniekam, vajag tikt barotai. Bet, tādēļ, ka
tais ir dzīvnieciska dzīvība, tad tai arī vajag būt sava veida sirdij, plaušām, liesai, aknām,
143