8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

1. (Kungs: ) „Uz visas Zemes nav neviena tauta, kurai īstā laikā Dievs nebūtu Sevi atklājis,
bet tad vecākiem pēc Dieva gribas savus bērnus nepārtraukti būtu tā jāaudzina, ka viņi
nemainīgi paliktu dzīvā ticībā vienam, patiesam Dievam. Bet, kad cilvēkiem, aiz mīlestības uz
Dievu, pareiza pazemība un pašaizliedzība, kā Es jau teicu, kļuva pārāk neērta, tad viņi no tās
atkāpās un pārgāja pasaules mīlestībā un patmīlībā, kas viņu dvēseles tādā veidā aptumšoja un
apvienoja ar matēriju, ka viņi zaudēja visu tīri garīgo, un tad neīstiem [praviešiem] bija viegli
jau tāpat aptumšotos cilvēkus padarīt vēl tumšākus, kā viņi caur savu slinkumu jau bija kopš
mūžības.
2. Jo katrs cilvēks, tādēļ, ka viņam ir pilnīgi brīva griba, un viņš pats sevi nosaka un garīgi
izglīto, no Dieva ir slinkumā, bet tā, ka ar savu gribu viņš to var pārvarēt, kas sākumā, protams,
gan maksā daudz pūļu un tikpat daudz pašaizliedzības.
3. Ja cilvēks jau kopš bērnības tiek mudināts pareizai darbībai un audzināts paklausībā,
lēnprātībā un patiesā pašaizliedzībā, tad viņš drīz kļūst spēcīgs un varens tīrā un patiesā Dieva
izpratnē un mīlestībā uz Viņu, un tad Dievs, nekaitējot viņa brīvai gribai, var no jauna viņam
Sevi atklāt, un tad dvēselē kļūst gaišāk un dzīvāk, bet, ja cilvēki savu iedzimto slinkumu
nemācās apkarot un uzvarēt, tādēļ, ka jau vecākiem tas ir pārāk apgrūtinoši, tad cilvēki jau sen
iepriekš nogrimst viņu nepieciešamības spiestā slinkumā, pirms viņi tikai mēģina sevī to
apkarot un pārvarēt.
4. Un, redziet, nu tā viena tauta pēc otras pāriet dzīvības naktī un pazaudē visu iekšējo,
garīgo dzīvības gaismu! Bet kur tā ir zudusi, kur tad var vietu ņemt kāda jauna atklāsme? Tad
no Dieva ir gudrāk tādu tautu atstāt bez visām tālākām atklāsmēm un audzināt, un likt darbībā
caur rūgtām sekām, kurām vajag rasties no slinkuma. Jo tikai tad caur trūkumu cilvēki tiek
piespiesti kādai derīgai darbībai, un caur to atkal sasniegt spējas, kurās Dievs var parādīties un
no jauna izpausties, kā tas nu tieši ir.
5. Un ar no Manis jums visiem, pagāniem un jūdiem, nu rādīto, jūs gan sapratīsiet, ka Dievs
nevienu šīs Zemes tautu nav atstājis bez kādas atklāsmes, bet, ja ar laiku tā tomēr ir pazaudēta,
tad, parādītā veidā, tā vienmēr tikai pati bija pie tā vainīga. Un tu, aklais arāb, saki Man nu, vai
tu to nu arī ar tavu aso pasaules prātu labi aptvēri?”
6. Arābs teica: „Kungs un Meistar, es to labi aptvēru, un tā lieta arī ir tieši tāda; bet, ja jau
slinkums ir cilvēkam iedzimts ļaunums, kas apkarojams un pārvarams ar savas brīvās gribas
spēku, tad pie tam Dievam tomēr būtu viņam tādā veidā jāpalīdz, ka sevī vājais cilvēks,
mazākais, kādā viņa dzīves zināmā laikā, varētu vieglāk kļūt sava viņā iedzimtā slinkuma
meistars un kungs. Jo ļaut kādam cilvēkam viņa slinkumā drīzāk iet pilnīgi pazušanā, kā viņam
palīdzēt, es to īsti neatrodu apvienojamu ar dievišķu mīlestību, gudrību un līdzcietību.”
7. ES teicu: „Tagad tu to, protams, vēl gan nesaproti; bet, kad tu pats garā tiksi modināts,
tad tu arī sapratīsi un labi aptversi visa tā iemeslu. Bet, tā kā nu jau ir pusnakts, un Es un Mani
mācekļi nogājām tālu ceļu, tad mūsu locekļiem atvēlam nepieciešamo naktsmieru; un, tātad,
dienas darbs šodienai ir beidzies.”
8. Kad saimnieks no Manis to dzirdēja, un Es piecēlos no galda, viņš Mani kopā ar Maniem
seniem mācekļiem veda vienā guļamtelpā, kur mēs tūlīt devāmies pie miera.
9. Bet citi mācekļi, essejieši un svešinieki, pāris stundas tomēr vēl palika kopā, un vēl
daudz tika pārrunāts par Maniem darbiem un Mācību. Arābi kļuva ticīgāki un sāka saprast, kas
Es esmu; bet ar laiku visus pārņēma miegs, un viņi pie galda aizmiga.
197. PAR SVINAMO DIENU SVINĒŠANU. MĀCEKĻA JAUTĀJUMI UN PĀRDOMAS ATTIECĪBĀ UZ
ESSEJIEŠIEM
293