8. lielais jāņa evaņģēlijs. 8 grāmata. 1-220

14. Bet vakarā, kad lielākā daļa cilvēku jau atradās viesnīcās, Es vienu essejieti nosūtīju
kapenēs, pie kuras jau gaidīja tie trīsdesmit un vēl vairāki, kas arī savus mirušos bērnus
atgādāja Essā. Bet tie trīsdesmit domāja, ka tas Man varbūt nebūs patīkami. Bet essejietim no
Manis jau slepeni bija rīkojums likt atvērt zārkus, bet visiem arī teikt, ko Es Pats teicu tiem
trīsdesmit. – Un tā visi mirušie bērni atkal bija modināti dzīvē.
15. Ka šis darbs pie klātesošiem izsauca ārkārtīgu sensāciju, tas, pats par sevi, viegli
iedomājams, un nav vajadzīgs tikt tālāk aprakstītam. Bet visi šie tēvi un arī dažas mātes, sirdī
Man pateikdamies, stiprinājās kādā viesnīcā, kas atradās pusstundas attālumā no šīs vietas uz
Ēģiptes ceļa, lai šajā vietā nesaistītu uzmanību, un rīta agrumā ceļoja uz savu dzimteni.
16. Atkalatdzīvinātie bērni tika no vecākiem daudzpusīgi izjautāti, kā viņiem esot gājis garu
pasaulē, un vai viņi varot no tās kaut ko atcerēties. Bet bērni teica, ka viņi neko neatceroties un
tādēļ jautātājiem arī neko nevarot paskaidrot; un tā bērniem bija miers no visiem tālākiem
jautājumiem. Un šis brīnumdarbs tika izpildīts pavisam mierīgi, un vēl citiem tajā vietā esošiem
cilvēkiem palika nepamanīts.
207. DIVI AUGSTPRĀTĪGI FARIZEJI NO JERUZALEMES ESSĀ
1. Bet, kad tie trīsdesmit atstāja viesnīcu, kurā Es dzīvoju, tad neilgu laiku mēs atkal bijām
vieni, un Es Roklusam devu norādījumus, kā viņam turpmāk jāizturas, ja tomēr kādam ienāktu
prātā Essā atvest savu mirušo bērnu atkalatdzīvināšanai. Bet atsevišķos gadījumos, kur lūdzējs
parāda stipru ticību, neaizliedzu vienu vai otru atkal atdzīvināt, bet vispirms viņam garā
vienmēr jāgriežas pie Manis, un Es viņam darītu zināmu, vai darbs esot izpildāms, vai atstājams
nedarīts. Rokluss ar lielāko pateicību to arī pieņēma.
2. Kad mēs tā vēl runājām, tad no brīnumpils pie mums viesnīcā atnāca sūtnis un teica, ka
ar spožu pavadonību pilī tikko esot atnākuši no Jeruzalemes divi augsti vecākie un farizeji, un
ļoti steidzami tūlīt paši vēlētos runāt ar priekšnieku.
3. Bet Es teicu: „Ej, brāli, pie aklajiem un saki viņiem, ka Essā nu uzturas ļoti daudzi cilvēki,
un arī grib runāt ar priekšnieku! Bet priekšnieks jau zina, kas viņam darāms, un kur vajadzība
ir lielāka, un tādēļ pāris farizejiem, kaut arī spožos tērpos, kas šeit atveda savas piegulētājas un
dažus izvarotus zēnus izdziedināšanai, neļauj izjaukt sava dienas darba noteikto kārtību.
Viņiem tikai jāgaida, kā to vajag darīt pat karaliskiem ļaudīm un ģimenēm.”
4. Tad sūtnis paklausījās un burtiski to atstāstīja abiem farizejiem, kuri caur to jutās ļoti
apvainoti un spieda sūtni viņiem pateikt, kur priekšnieks uzturas.
5. Bet sūtnis teica: „Es neesmu kungs, bet gan tikai kalps, un man vajag manam kungam
paklausīt, un man ir stingri noteikts, bez viņa gribas nevienam, pat ne kādam ķeizaram,
neuzrādīt, kur nu augstais priekšnieks uzturas. Ejiet viesnīcā un tur gaidiet, līdz pienāks jūsu
rinda; jo šeit pie mums visi cilvēki ir vienādi, un kādam firstam kāda ubaga priekšā nav nekāda
priekšrocība!”
6. Tad viens no abiem farizejiem, kam tas viņa lepnību ļoti aizskāra, teica: „Kā tu mūsu
priekšā runā? Vai tad šī brīnumpils ir vairāk kā Jehova templis Jeruzalemē? Un tur starpība
tomēr tiek stingri ievērota!”
7. Sūtnis teica: „Tas uz mani neattiecas! Pie jums jūs kā kungi varat rīkoties, kā jums patīk,
un pēc jūsu likumiem, un mēs šeit rīkojamies pēc mūsu likumiem, un kā kungu neatzīstam
nevienu, izņemot Dievu, un tad arī, mums no paša Dieva dotu priekšnieku. Tādēļ arī Dievs te
dara lielus brīnumus, un pašiem farizejiem te vajag meklēt palīdzību, tādēļ, ka Jeruzalemē viņi
to nevar atrast. Un es kā sūtnis nu runāju, un, ja jūs negribat vai nevarat gaidīt, tad jūs varat iet,
kā atnācāt!”
310