Untitled

Ieva Kalniòa. Daþas paralçles Hermaòa Zûdermaòa un Rûdolfa Blaumaòa daiïradç
191
lepnas. R. Blaumaòa darbos noslçgtie sievieðu raksturi, kas slçpj no cilvçku acîm
savus pârdzîvojumus, ir sastopami jau no viòa pirmajiem darbiem (Lîze stâstâ
“Nezâle”, Raudupiete novelç “Raudupiete”, Ilze drâmâ “Pazuduðais dçls” u.c.),
Kristînes tçls nav radies tieðâ H. Zûdermaòa Elizabetes ietekmç.
H. Zûdermaòa klâtbûtne R. Blaumaòa novelç un lugâ ir jûtama, bet te nav tieðu
atdarinâjumu vai aizguvumu, drîzâk ir redzama divu rakstnieku netieða polemika par jûtu
spçku. H. Zûdermanis vâcu konservatîvajâ literatûrâ râdîja tradicionâlo morâli ignorçjoðo
baudu cilvçku, kas nespçj gût uzvaru pâr nomales laimi, bet R. Blaumaòa novele “Purva
bridçjs” un drâma “Ugunî” ir pirmie darbi latvieðu nedaudz didaktiskajâ literatûrâ, kurâ
godîga, jauna, skaista sieviete iemîl netikumîgu dzîves baudîtâju, kur tradicionâlâ vidç
parâdîts, ka nav prâta vai morâles þogu, kam jûtas netiktu pâri.
H. Zûdermaòa daiïradei ir nozîme un ietekme latvieðu literatûrâ, arî R. Blaumaòa
darbos, kâ ierosmes avotam daþâdu ierobeþojumu atcelðanai, kâ jaunu tçmu, tçlu
ierosinâtâjam.
1889. gadâ sarakstîtajâ A. Strindberga drâmâ “Jûlijas jaunkundze” (“Froken
Julie”) darbîba noris Jâòu naktî, 1900. gadâ H. Zûdermanis uzraksta drâmu “Jâòu
ugunis” (“Johanisfeuer”), 1904. gadâ R. Blaumanis sacer komçdiju “Skroderdienas
Silmaèos”, kuru darbîba risinâs Jâòu laikâ. Laika izvçlç visu trîs autoru darbos
vçrojama tipoloìiska lîdzîba – viòu darbos pagâniskie vasaras saulgrieþi atmodina
modernajâ cilvçkâ jûtas un kaislîbas. Ðajâ laikâ mitoloìijas pçtniecîbâ izveidojas
antropoloìiskâ skola, kuras pârstâvis Edvards Tailors uzsver, ka starp primitîvo
sabiedrîbu cilvçka un modernâ eiropieða domâðanu nav nepârvaramu ðíçrðïu, arî tâ
domâðanâ vçrojamas aizgâjuðo laiku “paliekas”. Savukârt gadsimta mijâ dramaturìijâ
(H. Ibsens, A. Strindbergs, A. Èehovs u.c.) pieauga interese par disharmoniju cilvçka
personîbâ, par viòâ apspiestajiem instinktiem, cerîbâm un vçlmçm, kas neïauj veidot
harmoniskas attiecîbas tagadnç. Folkloras tradîcijâ vasaras saulgrieþi – Jâòi – ir gan
kâ Eiropas pagâtnes liecîba, gan kâ pagrieziena punkts, grieþi dabâ, kur haosa un
kosmosa spçki ir lîdzvçrtîgi un kur tikai no cilvçkiem – rituâla dalîbniekiem – ir atkarîgs,
vai Saule atgûs savu harmonisko gaitu.
Vasaras saulgrieþu tçlojuma veidu A. Strindberga, H. Zûdermaòa un R. Blaumaòa
lugâs nosaka, protams, arî apstâklis, ka divas no lugâm ir drâmas, viena – komçdija,
bet visi trîs autori ar ðîm lugâm pârstâv naturâlismu un reâlismu, un visas trîs lugas
skatuviskajâs interpretâcijâs vairs netiek saistîtas ar noteiktu literâro tradîciju. Kas ir
Jâòi katram no autoriem?
A.Strindberga drâmas “Jûlijas jaunkundze” remarkâ teikts, ka “pavards bçrzu
meijâm rotâts, grîda paegïu zariòiem nokaisîta”; 10 to, ka ir Jâòu vakars, piemin Þans,
viens no trim varoòiem, mâjas sulainis, trîsdesmit gadus vecs vîrietis, kad viòð runâ
par Jûlijas jaunkundzi:
“Jocîgi tomçr, vai ne, ka jaunkundze… hm…Jâòu vakarâ labâk paliek mâjâs kopâ
ar ïaudîm un nebrauc tçvam lîdzi pie radiem!” 11
Kungu mâjâ netâlu no Malmes Jâòi ir ieguvuði civilizçtu formu – viesoðanos,
mâjas rotâðanu, bet svçtkus atseviðíi svin kungi un kalpi. Lugâ ir spilgts pretstats:
mçs – kungu mâjas iemîtnieki, un viòi – ïaudis. Ïaudîm pagâniskâs Jâòu tradîcijas ir
vçl dzîvas – tie dejo, dzied, dzer, izsmej, priecâjas, bet pils iemîtnieki Jâòu tradîcijâs
saskata rupjîbu un prastumu, zemnieku svçtki ir vide, kur var neievçrot tradicionâlâs