Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

110 Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945)
Universitātē viņš uz Vāciju pārcēlās jau 30. gadu sākumā. 79 Skaidrs, ka H. Marnicam
Latvijas ģenerālapgabalā arī dažkārt nācās īstenot tādus lēmumus, kas būtu pieskaitāmi
nacistiskajai noziegumu politikai un kas skāra veselības un rases jautājumus. Tomēr
H. Marnica darbībā varam saskatīt arī tādus aspektus, kas tika virzīti uz latviešu medicīnas
personāla stāvokļa nodrošināšanu, kā arī uz vispārēju tautas veselības uzlabošanu,
to nemēģinot aprobežot tikai ar “izredzēto” vāciešu prioritēšanu ārstniecībā. Par šo
H. Marnicam nācās ciest no Drošības policijas un SD. 80
No novadu komisariātu ierēdņiem kā pirmais piemērs būtu jāmin brīvkungs Valters
Eberhards fon Mēdems, kurš uz Vāciju izceļoja pēc Pirmā pasaules kara. 81 Viņš bija
Jelgavas novada komisārs un savā novadā centās attīstīt aktīvu politiku, mēģinādams
latviešus aktīvi iesaistīt novada darba un dzīves procesos. Ar šo politiku fon Mēdems
izpelnījās vācu vadības uzslavu. Paši vācieši viņu raksturoja kā vācu okupācijas politikas
mērķu aktīvu veicinātāju.
Kā otru piemēru minēsim Hugo Vitroku – Rīgas komisārisko pilsētas vecāko. Viņš
Rīgu atstāja 1936. gadā un apmetās uz dzīvi Kēnigsbergā. 82 Ierodoties Rīgā, H. Vitroks
izveidoja pārvaldi, kurā vairākumā strādāja baltvācieši. Rīgai vācu okupācijas pārvaldē
bija īpatnēja pozīcija. Vai tāpēc H. Vitroks būtu varējis īstenot kādu baltvāciešu politiku –
tā visumā neliekas. Tomēr visur, kur pārvaldē baltvācieši apgrozījās, daudzi bija vienas
un tās pašas studentu korporācijas filistri – vai nu piederēja “Curonia”, vai arī “Rubonia”.
Kā no šiem piemēriem redzams, tad baltvācieši bija dažādās svarīgās pārvaldes
pozīcijās. Tomēr viņu rīcība visumā nebija saskaņota. Vieni stingri sekoja Berlīnē
noteiktajai politikas līnijai, citi atkal mēģināja drīzāk īstenot kaut kādus modeļus, kas
veicināja vietējo attīstību, ievērojot arī vietējo iedzīvotāju intereses. Cik daudzplākšņaina
bija vācu okupācijas politikas sistēma, tikpat dažādi arī bija paši baltvācieši, kuri strādāja
šajā sistēmā Latvijā.
IX. “Baltiešu problēma” civilpārvaldē
Vācu un latviešu un latviešu un baltvāciešu attiecības
Kā sarkans pavediens dokumentos vijas cauri apgalvojums, ka baltvācieši esot vainīgi
vai vismaz līdzvainīgi pie tā, ka vācu un latviešu attiecības neesot veiksmīgi attīstījušās.
Tomēr, ja iedziļināmies sīkāk šajos pārmetumos, tad neatradīsim ne konkrētus piemērus,
ne pierādījumus, ar ko baltvācieši būtu izpelnījušies šo “grēkāža” lomu.
Ja ieskatāmies latviešu vērtējumos par vācu okupācijas laiku, tad visumā sastopamies
ar novērtējumu, ka attiecības esot bijušas “korektas” 83 . Latviešu sarunu partneri
nekur nerunā par tādiem vērojumiem vai aizdomām, ka baltvācieši būtu vēlējušies Latvijā
realizēt kaut kādu “atriebības politiku” vai arī mērķtiecīgi būtu apkarojuši jebkuras latviešu