Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Aleksandrs Ivanovs. Padomju politika Latvijā 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē – 80. gadu vidū
Nevērīgo attieksmi pret šo svarīgo posmu Latvijas vēsturē 170 un tādējādi arī vēstures
pētniecības struktūras acīmredzamo deformāciju nosaka, kā atzīmēts raksta sākumā,
prioritāšu hierarhija, kura izveidojusies vēstures zinātnē Latvijā pēc valsts neatkarības
atgūšanas – Latvijas vēsturnieku uzmanības centrā ir Latvijas vēstures sāpīgākie un
traģiskākie jautājumi – Latvijas okupācija, represīvā politika, ko 20. gadsimta 40.–50. gados
īstenoja nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Savienības okupācijas režīmi,
Latvijas sovetizācija u.tml.
Iespējams arī cits vēstures pētniecības struktūras deformācijas skaidrojums. Padomju
okupācijas gados jaunākās vēstures izpēte bija padomju historiogrāfijas prioritāte,
tāpēc daudzi vēsturnieki (arī citu sociālo zinātņu pārstāvji) nodarbojās tieši ar šī posma
izpēti. Pētījumu skaits gadu no gada pieauga, vienlaikus interese par šo posmu zuda.
Galu galā dažu vēsturnieku profesionāļu vidū nostiprinājusies visai noraidoša attieksme
pret jaunākās vēstures jautājumu pētniecību. Tāpēc situāciju, kāda izveidojusies
60.–80. gadu Latvijas vēstures jautājumu pētniecībā, var skaidrot ar pētnieku reakciju
uz šī posma pārmērīgo aktualizāciju padomju varas laikā. Turklāt jāņem vērā arī cits
faktors, kas nesekmē šī posma aktīvu un intensīvu izpēti: 20. gadsimta 50. gadu otrajā
pusē – 80. gadu vidū īstenotās padomju politikas izpēte var balstīties lielākoties uz
masveida vēstures avotiem – statistiku, presi, lietvedības (kancelejas) dokumentiem
u.tml., bet šo avotu izmantošanā – apzināšana, verifikācija, kritika – jāiegulda daudz
darba; nepieciešamas arī speciālās iemaņas kvantitatīvās vēstures pētniecības jomā.
Diemžēl mūsdienās zinātniskās pētniecības iestādes un augstskolas orientējas uz pētniecības
darba vērtēšanas kvantitatīviem rādītājiem, tāpēc vēsturnieku vidū darbietilpīgi
pētījumi nav sevišķi populāri.
***
Padomju politikas fenomena izpētē jāatzīmē trūkumi, kas konstatējami gan sovetoloģijā,
gan arī Baltijas pētniecībā. Protams, tāda nepilnību meklēšana nozīmē historiogrāfiskā
pētījuma zināmu modernizāciju, jo šos trūkumus var konstatēt, tikai balstoties
uz mūsdienu historiogrāfijā panākto zināšanu līmeni un ņemot vērā pašreizējās iespējas
padomju politikas zinātniskajā izpētē; taču 20. gadsimta 60.–80. gados gan vēstures
pētniecības līmenis, gan arī ārzemju un trimdas pētnieku iespējas bija pavisam citas.
Citiem vārdiem, tā ir pārmērīgu prasību izvirzīšana zinātniekiem, kas veica savu darbu
pirms dažiem gadu desmitiem. Tomēr viena no šī historiogrāfiskā pētījuma iecerēm
ir atrast “pozitīvus” izpētes modeļus, noderīgu pētniecisko instrumentāriju utt., lai pēc
iespējas sekmētu padomju politikas problēmas pētniecību mūsdienu Latvijas historiogrāfijā.
Šajā ziņā trūkumu meklēšana ir daļēji attaisnojama.
Pirmais trūkums ir objektīvu apstākļu nosacīts. Tā ir socioloģiskā empīriskā materiāla,
drošu liecību, pilnvērtīgas un neviltotas statistikas, daudzu pirmavotu un citu
materiālu un informācijas avotu nepieejamība pētniekiem ārzemēs. 171 Tai pašā laikā
333