Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

70 Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945)
gadījumā netieši norādīt, kas notiks, ja šādu uzvaru nesasniegs. Tādēļ pretinieka tēls
tika demonizēts, atņemot tam jebkādas cilvēciskuma pazīmes. Tā, piemēram, Andrejs
Eglītis, rakstot par kaujām pie Bauskas, pretinieku apzīmēšanai tikai vienā rakstā
vien lieto šādus vārdus: “asinskārie huņņi”, “vandāļi, [kas], postīšanas kārē apreibuši,
rej kā suņi, kauc ārprāta ekstāzē puscilvēka, puszvēra balsīm”, “boļševiku sirotāji”,
“ordas”, “vilki”, armija “ar dzīvnieciski radītiem pusaudžiem un apstulbotiem sirmgalvjiem”.
90
Ar jaunu sparu tika aktualizēti “Baigā gada” notikumi – 1944. gada maijā Mākslas un
sabiedrisko lietu departaments sarīkoja izstādi “Sarkanā terora skate” Iekšlietu ģenerāldirekcijas
namā, lai “iztīrītu aizsērējušos atmiņu avotus un atdarītu acis lētticīgajiem” 91 .
R. Čaks rakstīja: “Divdesmitā gadu simteņa moskoviti un huņņu gara un tikumu
mantinieki dodas jaunā iznīcināšanas triecienā pret Baltijas tautām. Un, kā allaž, asinis
un kūpošas drupas paliek aiz šo zemcilvēku mugurām, un mūsu debesu zilumi nespēj
uzsūkt tās vaimanas, kas radītas no nevainīgo mocekļu lūpām.
Ja boļševikiem vēlreiz izdotos iebrukt mūsu zemē, tad čekas pagrabi un lodes
šāviens pakausī sagaida mūs ikvienu. Nebūs nekādas izšķirības starp mazāk un vairāk
“vainīgajiem”. Mūsu galvenais “noziegums” būs mūsu āriskās asinis un piederība
latviešu tautai.” Tādējādi, secina R. Čaks, vienīgais pareizais ceļš tautai ir “cieši kopā
un cieši blakus Lielvācijai un tās karavīriem. Tikai tad mēs dzīvosim!” 92
Šausmu propaganda tika izmantota arī, aprakstot notikumus padomju armijas
ieņemtajos Latvijas novados. Tā, piemēram, tika ziņots, ka Rīgā jau divas dienas pēc
tās ieņemšanas ieradies “čekas žīdu komisāru bataljons”, kas pa lielākai daļai sastāvējis
“no tiem pašiem žīdiem, kas jau 1940./41. g. vadīja latviešu slepkavošanu čekā”. 93 Tika
ziņots par nepārtrauktām šaušanām cietumos, par izvarošanām, laupīšanām, par iedzīvotāju
deportācijām utt. “Šaušanas Rīgas cietumos nerimst ne dienu, ne nakti, vienā
stundā saklausīti 800 šāvieni, gūstekņi tiek līdz ārprātam spīdzināti. Cilvēku kliedzieni
un vaidi dzirdami dienu un nakti.” Pa lauku sētām braukā melnais čekas autobuss, un
cilvēki labprāt izdara pašnāvību, lai tikai netiktu arestēti, latviešus šauj pie Brīvības pieminekļa
utt. 94 “Tēvija” 4. novembrī sarkastiski ziņoja, ka “vairāk kā 35 000 vidzemnieku
vienprātīgā sajūsmā pieteikušies darbam Sibīrijā. Tagad tie vienprātīgi izteikuši gatavību
ceļu uz Sibīriju veikt kājām.” 95
Lai pastiprinātu šīs propagandas iedarbību, tika ziņots par padomju armijas necilvēcībām
arī citās teritorijās, kur notiekot tieši tas pats. Pazīstamākais gadījums ir
starptautiskās komisijas izmeklēšana par briesmu darbiem Austrumprūsijā 96 bijušā Igaunijas
Zemes direktora Dr. Mee vadībā. 97 Komisija, nopratinot astoņus lieciniekus (?!),
nonāca pie šāda slēdziena:
– nogalināti visi iedzīvotāji;
– gandrīz visas jaunākās sievietes izvarotas;