Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Ritvars Jansons. Kriminālvajāšana par pretpadomju propagandu un aģitāciju PSRS/Latvijas PSR
vienlaikus cilvēkus stingri brīdināja par pretpadomju darbības sekām. PSRS plašākas
sabiedrības iebiedēšanai izmantoja arī paraugtiesas pret rakstniekiem opozicionāriem
un pazīstamiem cilvēktiesību aizstāvjiem. Plašs terors, represijas un iebiedēšanas
minētajos gados vairs nenotika. 71 Vēl pētāms, vai valsts politika tieši attiecas arī uz
to cilvēku skaita samazināšanos, kurus tiesāja par pretpadomju aģitāciju un propagandu
60. gadu vidū Latvijā.
Kapitālistisko valstu ideoloģiskā diversija kā pretpadomju
propagandas un aģitācijas cēloņu izskaidrojums
Pēdējos Ņ. Hruščova valdīšanas gados – no 1957. gada līdz 1964. gadam – PSRS bija
notikušas sociālekonomisko cēloņu izraisītas vienpadsmit masu nekārtības. Katrā no tām
bija piedalījies vismaz 300 cilvēku. Laikā, kad PSKP vadīja L. Brežņevs (1964–1982),
no deviņām masu nekārtībām septiņas notika 1966., 1967. un 1968. gadā. 72 60. gadu
vidu no staļinisma perioda šķīra jau desmit gadu, sabiedrībā bija mazinājušās bailes
no represijām, kā arī pilngadību bija sasniegusi jauna paaudze. Līdz ar to PSRS pastiprinājās
protesti pret nacionālo apspiestību, brīvdomīgāka kļuva daļa inteliģences,
arvien redzamāka – izglītotu disidentu darbība. Minētās parādības nopietni satrauca
PSRS Valsts drošības komiteju.
1966. gada 18. janvārī PSRS VDK priekšsēdētājs Vladimirs Semičastnijs ar detalizētu
17. janvārī parakstītu VDK ziņojumu vērsās pie PSKP CK Propagandas un
aģitācijas daļas. PSRS VDK tā sauktās pretpadomju izpausmes – acīmredzot to pieaugošā
skaita un daudzveidības dēļ – izskaidroja ar “kapitālistisko valstu ideoloģisko
diversiju”. Ziņojumā uzsvērts, ka pret padomju valsti vēršas ne tikai atsevišķi izlūkdienesti,
bet pat izlūkdienestu savienības ar ASV priekšgalā. Veicot ideoloģisko diversiju, tās ne
tikai vāc politisku informāciju (uzskaitīti vairāki padomju pilsoņu sadarbības gadījumi ar
ārvalstu izlūkdienestiem), bet, izmantojot padomju pilsoņus, arī uzbrūk padomju ideoloģijai
un valsts politikai. Lielas bažas V. Semičastnijs savā ziņojumā izrādīja arī par
“Rietumu ietekmi [..] uz nacionālistiskiem elementiem”, jo buržuāziskie nacionālisti esot
īpaši aktivizējušies Ukrainā, Aizkaukāzā, Baltijā, kā arī dažās Vidusāzijas republikās un
saviem mērķiem izmantojot arī legālus pasākumus – tikšanās ar jaunajiem rakstniekiem
un dzejniekiem, radošos vakarus, radošu cilvēku jubilejas, pašdarbības pulciņus u.c.
Pēc PSRS VDK informācijas 1965. gadā tika izplatīts apmēram 10 000 anonīmu pretpadomju
dokumentu, to skaitā 1292 autoru (arī PSKP biedru) sarakstītas skrejlapiņas
ne tikai nacionālajās republikās, bet arī Maskavā, Ļeņingradā un citur. Krievijā par it
kā pretpadomju darbību 60. gadu vidū arestēja aptuveni 150 garīdznieku un sektantu.
Liels sašutums PSRS VDK ziņojumā tika izteikts par daļas inteliģences un studentu
nihilismu pret padomju realitāti, kā arī apolitiskumu, ko izmantojot PSRS ideoloģiskie
417