Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

178 Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945)
mācēja to radīt. Mums visiem atmiņā būs tā dievlūdzēju pārpilnība, kuri devās uz viņa
dievkalpojumiem. Viņš mīlēja baznīcas sprediķi un pats bija brīnišķīgs sprediķotājs.
Viņa sprediķi bija baznīcai veltīti, tikai nedaudz tajos iezagās tā sauktā politika. Galvenā
sprediķu tēma bija: “Cilvēces atdzimšana uz kristīgā pamata”.” 45
Parasti saka, ka patiesība ir pa vidu, taču, lasot Augustīna “domu graudus”, jāsecina,
ka šeit izpaužas tikai aizvainota lepnība un godkāre. Rodas jautājums – kā garīdznieks,
kura uzvedību “es biju spiests kvalificēt kā piedauzīgu un Dievu zaimojošu” 46 (tā izsakās
Augustīns), varēja iemantot gandrīz visu Latvijas PB “vecā” kaluma garīdznieku uzticību
un mīlestību. Arī protohierejs Aleksijs Ivanovs savās atmiņās, ko savāca baznīcas vēsturnieks
V. Aleksejevs un kas citētas A. Goļikova darbā, raksta: “Pats eksarhs kalpoja
skaisti, kaut altārī atļāva sev “vaļības”, kas īsti nesaskanēja ar viņa uzņemto toni. 47
Tomēr, zinot vēsturiskos apstākļus, kādos bija spiests darboties Sergijs (Voskresenskis),
ir pilnīgi saprotams, ka diplomātija un “neliels” laicīgums viņam bija daudz nepieciešamāks
kā precīza kanonu ievērošana. Taču, kā norāda vairums avotu, arī šeit Sergijs
atļāvās tikai sīkas vaļības, kas viņu atšķīra no vecās paaudzes celmlaužiem, bet nebūt
neparādīja kā Dieva zaimotāju ar nesaprotamu garīgo izglītību.”
Līdz šim nav izdevies atrast dokumentālus avotus par opozīciju Sergijam, jo nelielā
laicīgo cilvēku grupiņa – Augustīna domubiedru pulciņš paziņojumus nepublicēja. Saglabājušās
tikai paša Augustīna trimdā rakstītās piezīmes. 48
Tieši Sergija neapslēptais politiķa un organizatora talants bija par iemeslu tam, ka
pēc Viļņas metropolīta Jeleferija nāves Maskavas patriarha vietas sargs Sergijs iecēla
viņu par Viļņas arhibīskapu un visas Baltijas eksarhu. Viņa pirmais panākums bija ātra
shizmatiķu atgriešana kanoniskā pakļautībā. Samērā ātri un bez sarežģītām procedūrām
eksarha darbības rezultātā tika atjaunota kanoniskā vienotība, un pēc grēku nožēlas
Igaunijas un Latvijas arhibīskapi no autonomu baznīcu vadītājiem kļuva par eksarhāta
eparhiju vadītājiem. Arī padomju vara, kas līdz pat 1939. gadam bija negatīvi izturējusies
pret PB, tagad, uzsākot lielo ekspansiju Rietumu virzienā, bija mainījusi savu nostāju
pret jaunpievienoto republiku un apgabalu ticīgajiem. Pat tāda avīze kā “Бeзбожник”
(“Bezdievis”) publicēja rakstus par to, ka neklājas jaukt vienkāršus ticīgos ar reliģiskajiem
ideologiem un reliģisko ideoloģiju. Ticīgie ir godīgi padomju darbaļaudis un patrioti.
Šķiras ienaidnieki ir reliģiskā ideoloģija, nevis cilvēki, kuru reliģiskās jūtas nedrīkst aizskart.
Pievienotajās teritorijās ievēroja iecietību pret ticīgajiem un garīdzniecību, taču
notika intensīva cīņa pret reliģiju kā pasaules uzskatu. 49 To pierāda arī Latvijas eparhijas
1942. gada 14. aprīļa ziņojums Baznīcu un konfesiju departamentam, ar pieprasījumu
par stāvokli Latvijā lielinieku laikā: “Bez zemes, īpašumu un namu, kuru platība pārsniedza
200 m 2 , nacionalizācijas draudžu kopējais locekļu skaits bija apmēram 150 000
cilvēku, reliģiozitāte nav mazinājusies un baznīcas garīdzniecība (ieskaitot diakonus 50 )
no 125 cilvēkiem samazinājusies līdz 106 cilvēkiem.” 51