Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Daina Bleiere. LKP organizācijas skaitliskais, nacionālais un sociālais sastāvs 1944.–1949. gadā
1945. gada 1. aprīlī 73,5 procenti partijas biedru bija koncentrēti republikas nozīmes
pilsētās, visvairāk Rīgā – 64 procenti.
Jāuzsver, ka pēc kara beigām līdz 1948. gadam partijas biedru skaita pieaugums
bija samērā straujš, kas izskaidrojams ar demobilizāciju 1945.–1947. gadā; kopumā
Latvijā 1945. gada laikā tas aptuveni dubultojās (sk. 1. tabulu). 40. gados vairāk nekā
puse partijas biedru dzīvoja un strādāja Rīgā, un tas bija saistīts galvenokārt ar to, ka
partijas biedri šajā laikā bija partijas un pārvaldes iestāžu, kā arī ražošanas uzņēmumu
funkcionāri. Partijas pirmorganizācijas un tās biedri visai nevienmērīgi bija sadalīti
arī Rīgā. Rīgas pilsētas Kirova rajonā 1945. gada aprīlī bija 31,15 procentu Latvijas
komunistu. Lai gan šis skaitlis pastāvīgi samazinājās, tomēr arī 1949. gada beigās tas
sastādīja 18,34 procentus, respektīvi, gandrīz vienu piekto daļu (sk. 2. tabulu). Kirova
rajonā bija izvietotas republikas galvenās iestādes.
Savukārt arī apriņķos partijas biedri pārsvarā bija koncentrēti apriņķu centros un pilsētās.
1945. gada 1. aprīlī tikai 22 pagasta izpildkomiteju priekšsēdētāji bija partijas biedri
(sk. 3. tabulu). Tajā laikā Latvijā bija 510 pagastu. Ilūkstes apriņķī 1945. gada 1. janvārī
vadošos amatos strādāja 53 komunisti, neviens no tiem nebija pagasta izpildkomitejas
priekšsēdētājs; Jēkabpils apriņķī 1945. gada 1. jūlijā no 119 komunistiem 72 strādāja
vadošā darbā, bet tikai trīs – par pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju. Tukuma apriņķī
tajā pašā laikā no 63 komunistiem 43 strādāja vadošos amatos, bet neviens par pagasta
izpildkomitejas priekšsēdētāju. 14 Rēzeknes apriņķī 1945. gada sākumā no 153 komunistiem
tikai pieci bija strādnieki, bet septiņi – zemnieki. Pārējie bija kalpotāji. Savukārt no
137 kalpotājiem 79 bija dažāda līmeņa priekšnieki, 26 strādāja drošības iestādēs. Lai gan
turpmākajos gados strādnieku un zemnieku – partijas biedru skaits pieauga – 1950. gada
sākumā apriņķī bija jau 110 strādnieku un 92 zemnieki – komunisti –, bija pieaudzis arī
kopējais komunistu skaits – 1033. Tātad procentuāli strādnieku īpatsvars bija pieaudzis
no 3,3 procentiem līdz 10,6 procentiem, bet zemnieku – no 4,6 procentiem līdz 8,9 procentiem.
Tādējādi joprojām kalpotāju bija vairākums, pie tam dažāda ranga priekšnieku
skaits bija palielinājies 3,3 reizes, bet drošībnieku skaits (ieskaitot miličus) – 4,7 reizes. 15
Līdzīga situācija bija arī citur. Rīgas apriņķī 1949. gada beigās no 886 komunistiem
126 pēc nodarbošanās bija strādnieki, no tiem 48 rūpnīcu un fabriku strādnieki, bet 76
kolhoznieki, no tiem 30 kolhoza priekšsēdētāju. 308 partijas biedri bija dažāda līmeņa
priekšnieki, bet 83 – drošības iestāžu darbinieki. 16 Valmieras apriņķī 1946. gada 1. janvārī
no 248 partijas biedriem un kandidātiem bija tikai 14 strādnieku un neviena zemnieka.
No 211 kalpotājiem 131 strādāja vadošos amatos, bet 48 – milicijā un valsts drošības
iestādēs. 17 Pēc gada stāvoklis bija nedaudz uzlabojies – no 495 komunistiem 72 strādnieki
(no tiem 23 sovhozos un MTS nodarbinātie), 16 zemnieku, bet no 372 kalpotājiem
222 bija dažādi priekšnieki, 67 drošībnieki. 18 Kopumā var teikt: lai gan strādnieku un
zemnieku īpatsvars LKP 1945.–1949. gadā pakāpeniski pieauga (sk. 4. tabulu), tas bija
daudz mazāks nekā dažāda ranga priekšnieku un drošības dienestu darbinieku īpatsvars.
363