Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

464 Padomju okupācija Latvijā (1944–1990)
neraksturīgu, iecietīgi pozitīvu attieksmi. Tiek norādīts, ka abstrakcionista kompozīcijas
var būt izsmalcinātas kolorītā un interesantas ar savu kombināciju daudzveidību; ka tās
var aplūkot kā lietišķās mākslas priekšmetus un izmantot kā telpu rotājumu. 49 Uzskatot,
ka māksla rodas cīņā, K. Fridrihsons traktē abstrakcionismu kā šīs cīņas elementu, kas
uztur mākslas veselīgumu, un slavē Itālijas grafikas izstādes organizatorus par drosmi
un godīgumu, parādot šos abstraktās mākslas mēģinājumus. 50
Citi mākslas virzieni – kubisms, fovisms, futūrisms, simbolisms, postimpresionisms
u.c. “Zvaigznē” minēti 10 reižu, parasti gan tikai neitrāli. Izņēmums ir K. Fridrihsona
pieminētais divizionisms un futūrisms, kurus viņš korekti dēvē par profesionāliem
mākslas virzieniem, norādīdams, ka itāliešu mākslas meistari arī šādu virzienu ietvaros
ir pratuši risināt gan simboliskus un mistiskus, gan arī sociālus tematus. 51
Visplašāk savu viedokli par mākslas uzdevumiem un attīstību žurnālā pauduši
M. Ivanovs un K. Fridrihsons. Apcerot moderno tēlotāju mākslu ārzemēs, abi mākslas
kritiķi izsaka brīvāku mākslas uztveri un uzstājas pret dažām iesīkstējušām padomju
mākslas teorijas dogmām un primitīvu reālisma uztveri. Tā, piemēram, M. Ivanovs
vairākkārt atkārto, ka mākslinieka uzdevums nav kopēt dabu un labākā glezna nebūt
nav tā, kur dabas kopija ir precīzāka. 52 Mēģinot lasītājiem palīdzēt uztvert moderno
mākslu, M. Ivanovs vērsās arī pret tēzi, ka mākslas darbā noteikti ir jābūt skaidram,
skatītājam izprotamam saturam. Kritiķis aizrādīja: “Var būt saturīgi darbi arī bez izvērsta
stāstījuma. Ne vienmēr ārēji stāstošā fabula padara gleznu nozīmīgu saturā.” 53
Runājot par itāliešu moderno mākslu, K. Fridrihsons netieši, bet pietiekami skaidri
kritizēja reālisma un pagātnes meistaru absolutizāciju padomju mākslā: “Neviens virziens
nav pasargāts no sastinguma un banalitātes. Neskatoties uz Itālijas pagātnes
arsenālu bagātību, mūsdienu patiesie meistari necenšas bezgalīgi atkārtot pagātnes
formas.” 54
M. Ivanovs aicināja mierīgi un loģiski, ar sapratni akcentēt dažādu virzienu pastāvēšanu
mākslā, norādot, ka dažādu mākslas stilu rašanās ir vēstures attīstības likums
un meklējumi mākslā ir dabiska un nepieciešama lieta, un nepatika pret kādu virzienu
nevar būt iemesls tā noliegšanai. 55
“Arī pretiniekam [idejiskajam, ideoloģiskajam. – I. B.] var izrādīties pareizie līdzekļi,”
sprieda K. Fridrihsons, un M. Ivanovs piekrita, norādīdams, ka “mums ir jāmācās,
teiksim, no frančiem tur, kur viņiem ir lieli sasniegumi”. 56 “Zvaigznē” rakstošie mākslas
kritiķi aicināja uz mierīgu Rietumu modernās mākslas izpratni, atzīmējot ne tikai satura,
bet arī formas milzīgo nozīmi tēlotājā mākslā, atzīstot mākslas robežu paplašināšanu
par mākslas progresa pamatnosacījumu. Toreizējā padomju mākslas situācijā tas bija
svaigi, progresīvi, pat drosmīgi, un R. Lāce savos pārmetumos žurnālam “Zvaigzne”
tā pausto nostāju pret ārzemju mūsdienu tēlotāju mākslu kvalificēja kā “svešu skaņu,
kas vijas cauri visam žurnālam” 57 .