Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Andris Kūla. Metropolīts Sergijs un Pareizticīgo baznīca nacistu okupētajā Latvijā
tiek minēta kā paša G. Tailova dzirdēta. Taču, uzmanīgi lasot tēva Georgija memuārus
“Aiz dzeloņstieplēm”, redzam, ka šo stāstu viņš ieslodzījumā dzirdējis no Artūra Radvila
– Sergija (Voskresenska) sekretāra pusbrāļa. Viņš stāstījis, ka zonas slimnīcā saticis
nezināmu notiesāto, kurš uz Artūra teikto, ka viņš nāk no Lietuvas, teicis: “Zinu jūsu
novadu. Es tur esmu bijis. Vai esi dzirdējis par metropolīta Sergija slepkavību? Tad, lūk,
man tas bija jādara.” Viņam un citiem diversantiem, izpletņlēcējiem, bija dots uzdevums
sodīt Sergiju kā Dzimtenes nodevēju. Šis ieslodzītais, pēc paša vārdiem, bija sodīts par
sociālistiskā īpašuma izšķērdēšanu. 179 Tā kā G. Tailovs precīzi atreferē situāciju, kādā
tiek atstāstīts notikums, redzams, ka šis “stāstiņš” varētu būt tikai kriminālnoziedznieka
“pasaciņa”, ar ko viņš gribēja iemantot ar “politisko” pantu notiesātā A. Radvila uzticību.
Tas, ka stāstītājs uzsver savu lomu, bet nekā nepastāsta par apstākļiem, norāda, ka
tā ir zonas “pasaka”.
Neatbilstoši attēloti arī apstākļi. Desants no lidmašīnas un automašīna, kā noprotams
no pēdējās upuru reakcijas, viņos nav izraisījusi vēlmi bēgt. Taču tieši tādēļ, ka no
kriminālistikas viedokļa netika fiksēts līķu izvietojums notikuma vietā, šāvienu trajektorija
un citi kriminālistikai svarīgi apstākļi, vēsturnieki par šo noziegumu var tikai teoretizēt.
No vēsturiskās loģikas viedokļa eksarha “mocekļa” nāve bija izdevīga tieši nacistu propagandai,
ko tā arī izmantoja. Padomju propagandai izdevīgāk būtu bijis publiski sodīt
Sergiju, kā to izdarīja ar Sergija līdzdarboni K. Zaicu, apvainojot viņu visos iespējamos
grēkos pret Padomju Savienību.
Tādējādi var secināt, ka 1944. gada 29. aprīļa slepkavība bija izdevīga nacistu
okupācijas iestādēm, kas varēja kaut vai šādā veidā revanšēties par to ideoloģisko
triecienu, ko vācu propagandai nodarīja Staļina un padomju varas manevrs, pieļaujot
Maskavas patriarha vēlēšanas. Taču mehānisms, kā tika īstenots atentāts, kas īsti saņēma
rīkojumu un kas to izpildīja, paliek neskaidrs. Neviens vēsturnieks nedod tiešu
atbildi, bet tikai versiju izklāstu, no loģikas viedokļa sliecoties vairāk uz vācu SD galveno
lomu eksarha slepkavībā.
Nobeigums
Par tālaika notikumiem, Baznīcas klēra locekļiem un to darbības vērtējumu kopumā
lakoniski vēsta A. Goļikovs grāmatā “Kpoвью убелённые ..” (“Asinīs balinātie”). Arī
kādas anonīmas vecas mūķenes izteicieni par eksarhu Sergiju: “Nedod, Dievs, nokļūt
tādā stāvoklī [kā Sergijs]! Un, ja viņš arī kaut kur kļūdījās, tad ar asinīm nomazgāja
visu. Lai viņam debesu valstība!” 180
Par aizgājēju patiesi vēstī arī viņa lietas. Par eksarhu Sergiju nevarētu teikt, ka viņš
izmantojis savu augsto stāvokli personiskās labklājības celšanai. Personiskās mantas,
kas glabājās Sergija dzīvoklī Rīgā, K. Barona ielā 126, lakoniski viņu raksturo – mutes
207