Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Uldis Neiburgs. LPKDA un tās dokumenti par pretošanās kustību nacistu okupētajā Latvijā
svarīgu un līdz šim nepublicētu informāciju par G. Celmiņa vadīto pretošanās kustību
vācu okupētajā Latvijā pauž arī LPKDA dokumenti. 42 Tie mudina meklēt atbildi ne
tikai uz “būtisku jautājumu par to, kas viņa [G. Celmiņa. – U. N.] raibajā biogrāfijā
dominēja – kolaboracionisms vai pretošanās un kura darbība bija rezultatīvāka” 43, bet
dod iespēju šo jautājumu skatīt vēl plašākā kontekstā, analizējot ne tikai G. Celmiņa
personību, bet gan bijušo pērkonkrustiešu vesela spārna iesaistīšanos pretošanās
kustībā, un precīzāk nekā līdz šim konstatēt šīs organizācijas dalībnieku balansēšanu
starp kolaborāciju un pretošanos, 44 un apstiprināt vai noraidīt tēzi par “Pērkonkrusta”
biedru plašu iefiltrēšanos pretošanās kustībā. 45
Tāpat jākonstatē, ka jaunākajā Latvijas vēstures pētniecībā visvairāk apskatītās un
pozitīvāk vērtētās nacionālās pretošanās kustības organizācijas – Latvijas Centrālās
padomes atsevišķu dalībnieku pēc kara LPKDA sniegtie 1943.–1945. gada darbības apraksti
atšķirībā no mūsdienu historiogrāfijā dominējošās vairāk vai mazāk pašslavinošās
vēstures interpretācijas (izceļot LCP sasniegumus, bet vienlaikus noklusējot pretrunas un
negācijas) 46 atsevišķās epizodēs ir krietni vien kritiskāki un ļauj no cita viedokļa vērtēt
dažādas nianses šīs organizācijas darbībā. 47
LPKDA arhīvā glabājas arī liecības par vairāku citu nacionālās pretošanās kustības
organizāciju (piemēram, LU studentu organizācija “Brīvā Latvija”, jauniešu grupa “Jaunpulki”,
organizācija “Latvijas Sargi”, Virsnieku apvienība, ģenerāļa J. Kureļa grupa u.c.),
nelegālo laikrakstu (“Brīvais Vanags”, “Latviešu Ceļš”, “Lāčplēsis” u.c.) un visplašāko
sabiedrības slāņu (skolu un studējošā jaunatne, izglītības un inteliģences darbinieki,
ierēdņi, virsnieki un policisti, pilsētās strādājošie un lauksaimnieki u.c.) gan organizētām,
gan arī individuālām pretošanās izpausmēm pret nacistu okupācijas režīmu visā Latvijas
teritorijā, kas turpmākajā pētniecības darbā papildinās līdzšinējās zināšanas un priekšstatus
par pretošanās kustību vācu okupētajā Latvijā.
Līdz ar to jāsecina, ka sīkāka LPKDA dokumentu izpēte palīdzēs labāk izprast un
noskaidrot dažādus – gan teorētiskus, gan praktiskus – aspektus un īpatnības vācu
okupācijas laika pretošanās kustības vēsturē Latvijā. Perspektīvā šo materiālu sniegtā
informācija ir jāpapildina, jāsalīdzina un jāanalizē kopsakarībā ar citiem nacistu un padomju
okupācijas varas pārvaldes un represīvo iestāžu, kā arī sabiedroto un neitrālo
valstu izlūkdienestu un ārlietu institūciju kara un pēckara dokumentiem no Latvijas,
Vācijas, Krievijas un Rietumvalstu arhīviem, pretošanās kustības oriģinālmateriāliem,
kā arī vēlāk trimdā un pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tapušām bijušo pretošanās
kustības dalībnieku rakstveida un mutvārdu liecībām. Tikai šāda apjomīga darba
rezultātā būs iespējams izveidot pēc iespējas pilnīgu un visplašākā spektra vēstures
avotos balstītu pētījumu, kas paudīs mūsdienīgu, no savulaik radītiem stereotipiem un
politiskās konjunktūras brīvu skatījumu par pretošanās kustību nacistu okupētajā Latvijā
1941.–1945. gadā.
157