Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

264 Padomju okupācija Latvijā (1944–1990)
desmitiem dažādi autori bija runājuši par reālām vai falsificētām reokupācijas perioda
sekām, izvairoties pieminēt cēloņus vai arī neko nezinot par tiem. Padomju režīma
atgriešanās Latvijā līdz 90. gadu sākumam tika atainota kā parasta lielvalsts rīcība atkarībā
no tās nostājas – izpostīto apgabalu atjaunošana un komunismam jau sākotnēji
piemītoša ļaunuma izpausme. Lai notiktu lūzums pētniecībā, bija jāizvirza hipotēze, ka
40. gadu vidus reokupācija kā Latvijā, tā arī kaimiņu zemēs bija ārkārtējs, no konkrētiem
sava laika starptautiskās situācijas apstākļiem izrietošs pasākums. Pirmais 90. gadu
pašā sākumā to izdarīja H. Strods.
Līdz ar atmodu no cenzūras ierobežojumiem atbrīvojušies Latvijas vēsturnieki sadūrās
ar milzīgu, vēl nekad nepētītu tēmu loku. Prioritātes nereti tika izvirzītas atbilstoši
politiskiem apsvērumiem. Lielu ietekmi guva līdz tam atšķirtībā strādājošie trimdas
vēsturnieki. Diemžēl nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ reokupācija tā arī nekļuva par
organizētu pētījumu objektu un joprojām tiek skatīta tikai citu šā laika norišu kontekstā.
Kā šķiet, atbilde rodama pašas reokupācijas tēmas “nelatviskumā”. 33 Tās saknes
meklējamas ārpus mūsu zemes, galvenokārt Maskavā, un skar notikumus, kur latviešu
tautai bija atvēlēta tikai pasīvas pavēļu izpildītājas loma. Tieši minētais iemesls izslēdza
reokupāciju no patriotiski noskaņoto trimdas vēsturnieku interešu loka. Tai pašā laikā
aktīvāko Latvijas vietējo vēsturnieku sākotnējās pūles bija pievērstas tēmām, kas deva
iespēju pamatot neatkarību tikko atguvušās valsts tiesības uz patstāvīgu eksistenci.
Lielākā daļa pētnieku neizbēgami pievērsās laikam pirms 1944.–1945. gada, savukārt
nedaudzie reokupācijas perioda interesenti skatīja parādības, kam nebija tieša sakara
ar okupācijas režīma ieviešanu, – nacionālo partizānu un citu pretošanās grupu darbību,
represijas pret vietējiem iedzīvotājiem un tradicionālā dzīvesveida sagrāvi. Vēsturnieki,
kas pēdējo divdesmit gadu laikā tā vai citādi pētīja reokupāciju, ir darījuši to trīs minēto
tēmu ietvaros, galvenokārt lai radītu skaidrāku priekšstatu par šo problēmu vēsturisko
kontekstu.
H. Stroda 1996. gadā iznākušās monogrāfijas “Latvijas nacionālo partizānu karš
1944–1956” otrā nodaļa par padomju okupācijas režīmu Latvijā 1944.–1950. gadā joprojām
ir detalizētākais un faktoloģiski bagātākais reokupācijas perioda apskats Latvijas
historiogrāfijā. Kopā ar citām H. Stroda publikācijām par apskatāmo periodu tā izklāsta
vienotu un sistemātisku koncepciju par PSRS kara un pēckara gadu sovetizācijas plāniem
Latvijā. 1944.–1946. gadu H. Strods uzskata par Latvijas sovetizācijas pirmo fāzi,
kad padomju okupanti centās iedibināt savu militāro, politisko un administratīvo varu,
veidojot pēc padomju modeļa organizētu institūciju sistēmu. 34 Pēc autora domām, īpaša
loma reokupācijas uzsākšanā bija LK(b)P, kas atjaunoja režīma kontroli pār Latviju ar
padomju trimdas valdības un īpašo operatīvo grupu sastāvā iekļauto varas un represīvo
struktūru nākamo vadošo darbinieku pamatkodolu. Balstoties uz plašu avotu materiālu,