Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

50 Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945)
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības iznīcināšana iezīmēja Vācijas un PSRS
attiecību pasliktināšanos. 12 Jaunu saasinājumu agresīvo lielvalstu attiecībās izraisīja
Padomju Savienības ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova (Молотов) četrdesmit
astoņu stundu ilgā vizīte Berlīnē 1940. gada 12. un 13. novembrī, kuras laikā ar
nacistiskās Vācijas vadītājiem tika apspriesti noteikumi, ar kādiem PSRS būtu ar mieru
pievienoties 1940. gada 27. septembrī noslēgtajam Triju lielvalstu (Vācija, Itālija un
Japāna) paktam. Tās bija sarunas par pasaules iespējamo sadalīšanu četru lielvalstu
ietekmes sfērās pēc Lielbritānijas sagrāves.
Sarunās padomju ārlietu vadītājs bija lietišķi atklāts un bez īpašas kautrēšanās
izklāstīja Maskavas iecerētās ekspansijas jauno programmu (ekspansijas iespējas,
kuras paredzēja un pieļāva Molotova–Ribentropa pakts, faktiski jau bija izsmeltas),
kas bija pārsteidzoši plaša un neticami nekaunīga. V. Molotovs neslēpa, ka PSRS ir
ieinteresēta Somijas un Dienvidbukovīnas aneksijā, vācu–itāliešu garantiju atcelšanā
Rumānijai (tās bija vērstas pret iespējamiem padomju tīkojumiem), savienības līgumā
ar Bulgāriju, militārajās bāzēs pie Bosfora un Dardaneļu jūras šauruma. V. Molotovs
uzsvēra padomju intereses Ungārijā, Grieķijā, Dienvidslāvijā, kā arī iestājās par to, lai
Vācija un PSRS kopīgi kontrolētu izbraukšanu no Baltijas jūras. 13
Neilgi pēc atgriešanās no Berlīnes – 1940. gada 25. novembrī – V. Molotovs iesniedza
vācu sūtnim Maskavā Frīdriham Verneram fon der Šulenburgam (Schulenburg)
memorandu, kurā padomju valdība izteica gatavību pievienoties plānotajam Četru
lielvalstu paktam (PSRS gribēja būt jauna pakta līdztiesīgs partneris, nevis vienkārši
pievienoties Trīs lielvalstu paktam), ja tiks ievērotas tās prasības. Padomju ekspansijas
programmu Eiropā nedaudz sašaurināja un izmainīja. Līdzās Eiropai par Padomju Savienības
teritoriālo tieksmju centru memorandā bija atzīta zona uz dienvidiem no Batumi
un Baku virzienā uz Persijas līci. 14
Ja Berlīne piekristu Maskavas izvirzītajām prasībām, Eiropā sāktu dominēt Padomju
Savienība, bet Vācijas rīcības brīvība būtu stipri ierobežota. Tāpēc Berlīnes sarunas
un 25. novembra memorands 15 tikai nostiprināja Ā. Hitlera pārliecību, ka iecere uzbrukt
Padomju Savienībai ir vienīgais pareizais risinājums un vairs nedrīkst vilcināties ar
tās īstenošanu. Nacistu vadonis pat nepagodināja memorandu ar atbildi – tās vietā
viņš pavēlēja, lai pabeidz izstrādāt uzbrukuma plānu Padomju Savienībai. 1940. gada
18. decembrī viņš parakstīja attiecīgu direktīvu, respektīvi, apstiprināja “Barbarosas”
plānu, kuru ievadīja šāda frāze: “Vācu vērmahtam jābūt gatavam ātrā karagājienā
sakaut Padomju Savienību, pirms vēl beidzas karš ar Lielbritāniju.” 16 Uzbrukumam
PSRS vajadzēja sākties 1941. gada 15. maijā, 17 vēlāk sakarā ar Balkānu kampaņu 18
to pārcēla uz 22. jūniju.
Vācijas gatavošanās īstenot “Barbarosas” plānu ietvēra plašu dažāda rakstura
pasākumu kompleksu, arī Padomju Savienības iekarot paredzēto apgabalu pārvaldes