Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

24 Padomju okupācija Latvijā (1940–1941)
(gramofonu plašu, skaņufilmu) un mākslinieciskās radiodarbības valsts kontroli”. Kā konsultatīvs
orgāns MLP priekšniekam bija paredzēta Mākslas padome, kuru pēc pārvaldes
priekšnieka ieteikuma vajadzēja apstiprināt Latvijas PSR Tautas komisāru padomei. 61
Mākslas padomi reāli sāka veidot tikai 1941. gada jūnija pirmajā pusē. Ar TKP lēmumu
tās sastāvā iekļāva ievērojamus tālaika dažādu nozaru kultūras darbiniekus – dziedātāju
R. Bērziņu, Konservatorijas rektoru profesoru J. Vītolu, režisoru J. Zariņu, tēlnieku
T. Zaļkalnu, komponistu un diriģentu J. Kalniņu, diriģentu T. Reiteru, Mākslas akadēmijas
rektoru gleznotāju O. Skulmi, gleznotāju V. Toni u.c. 62 Minētie uzvārdi, protams, liecina,
ka padomes noteiktie standarti mākslas jomā būtu bijuši augsti, taču, vai un cik lielā
mērā tās ieteikumus ņemtu vērā pārvaldes nodaļu cenzori, to var tikai minēt, jo, sākoties
karam, šī padome savu darbību uzsākt nepaspēja.
1940. gada oktobrī no IzTK kompetences MLP pakļautībā nodeva Mākslas akadēmiju,
Konservatoriju, mākslas muzejus un studijas, novembrī – mūzikas skolas un tautas
konservatorijas (t.i., vidējās nevalstiskās mūzikas izglītības iestādes), 1941. gada janvārī –
Teātra muzeju, aprīlī–maijā arī sešas daiļamatniecības mācību iestādes, 63 kas ievērojami
palielināja MLP ietekmi Latvijas kultūras dzīvē. Jāatzīmē, ka līdz 1940.–1941. gadam
vairums Latvijas mūzikas skolu un t.s. tautas konservatoriju bija dibināts un pastāvēja
ar sabiedrisko organizāciju un privātpersonu līdzekļu atbalstu. Pēc nacionalizācijas,
daudzu biedrību likvidācijas un izglītības sistēmas pilnīgas valstiskošanas šīs iestādes
pārveidoja par valsts mūzikas skolām. 64 No izklāstītā redzams, ka MLP uzdevums bija
mākslas darbinieku un kultūras pasākumu kontrole un cenzūra. Turklāt, ņemot vērā, ka
pārvaldes pakļautībā nonāca arī mākslas un kultūras izglītības iestādes, var secināt,
ka tai bija iespējas ietekmēt arī izglītības sfēru.
1940. gada 25. septembrī PSRS Kinematogrāfijas lietu komiteja izteica neapmierinātību
Latvijas PSR Tautas komisāru padomei par to, ka filmu iznomāšanas monopols
Latvijā joprojām nav piešķirts PSRS TKP pakļautās Kinofikācijas lietu komitejas
Galvenajai pārvaldei masu preses un kinofilmu iznomāšanas lietās, t.s. “Glavkinoprokat”,
kā arī par to, ka daļa Latvijas PSR kinoteātru joprojām atrodas privātpersonu rokās.
Latvijas PSR valdībai izvirzīja četras prasības: 1) “Glavkinoprokat” kantorim piešķirt filmu
iznomāšanas monopolstāvokli pēc PSRS parauga; 2) likvidēt Latvijas PSR teritorijā
darbojošos ārvalstu filmu iznomāšanas birojus un to filmu fondu, kā arī nacionalizēt
citus to īpašumus; 3) izveidot Latvijas PSR Kinofikācijas pārvaldi, nacionalizēt visus
kinoteātrus un nodot tos šīs pārvaldes pārziņā; 4) Latvijas PSR hroniku un mākslas filmu
kinoindustriju pakļaut PSRS Kinematogrāfijas lietu komitejai. 65 Līdzīgus priekšlikumus
Latvijas PSR valdībai bija izteikusi arī “Glavkinoprokat” Latvijas kantora vadība, uzsverot,
ka kinomāksla ir “spēcīgs masu propagandas un organizācijas ierocis”, kas “pavēloši
prasa stingru un plānveidīgu organizāciju, vienveidīgu, ideoloģiski organizētu vadību”. 66
“Glavkinoprokat” Latvijas republikānisko kantori izveidoja 1940. gada augustā, un tas