Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

260 Padomju okupācija Latvijā (1944–1990)
plašākā – 1946.–1950. gada “sociālisma uzvaras” periodā, taču K. Strazdiņa izstrādātā
koncepcija ar dažiem papildinājumiem palika spēkā līdz pat 80. gadu beigām.
Negaidītu ieguldījumu reokupācijas perioda izvērtējumā laikā starp 1960. un
1970. gadu deva Latvijas PSR tiesību vēstures pētnieki – L. Birziņa, R. Apsītis, O. Grīnbergs.
Būdami juristi un ar profesionāliem vēsturniekiem nekādi nesaistītas personas,
šie zinātnieki savas jomas ietvaros spēja izcelt atsevišķus perioda aspektus, kas citos
apstākļos būtu pakļauti cenzūrai. L. Birziņa 1960. gadā publicēja monogrāfiju par
likumdošanu, kas saistīta ar Latvijas PSR vietējām padomēm. Kā liekas, L. Birziņa bija
pirmā, kas Latvijā izdotā publikācijā norādīja uz padomju režīma pēckara varas orgānu
reorganizācijas pasākumu atšķirību no 1940.–1941. gada perioda. Autore norāda, ka
pirmām kārtām tas attiecas uz kadru atlasi no Krievijā organizēto operatīvo grupu
dalībniekiem kā apriņķu iestāžu pamatkodolu un bijušajiem padomju karavīriem un
“partizāniem” apriņķu un pagastu vadošajos amatos. 20 Birziņa pirmā netieši piemin arī
tik nozīmīgu apskatāmā perioda faktu kā pirmās nepieciešamības preču izzušana no
brīvās tirdzniecības un birokrātiski sarežģītas kartīšu biroju sistēmas rašanos, kā arī
padomju režīma nespēju 1944.–1945. gadā atrast telpas invalīdu namiem pat lielākajās
Latvijas pilsētās. Uzskatāmi tiek parādīts, ka līdz ar reokupāciju ieviestais padomju
sociālās nodrošināšanas modelis bija izteikti selektīvs un paredzēts vienīgi režīmam
noderīgiem vai uzticību izrādījušiem cilvēkiem. Tomēr kā galvenais L. Birziņas grāmatas
nopelns jāizceļ joprojām labākais literatūrā pieejamais Latvijas pagastu likvidācijas
sākumposma apraksts. Birziņa uzsver, ka 1945. gadā uzsāktā pagastu aizstāšana
ar ciemiem notika jaunā režīma varas interesēs, lai varētu organizēt vietējo resursu
efektīvāku izmantošanu. 21 Tam pašam nolūkam izmantoja arī desmitmāju pilnvarotā
amatu lauku apvidos. Ciemu izveidei vairs nebija nekāda sakara ar vietējām tradīcijām,
un to jaunās robežas novilka atbilstoši ekonomiskiem apsvērumiem. 1970. gadā
izdotā “Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture” saturēja tolaik no vēsturnieku viedokļa
novatorisku atzinumu, ka 1944.–1945. gadā vietējie varas orgāni visur organizēti pilnīgi
no jauna, respektīvi, tiem nebija nekā kopēja ar 1940.–1941. gadu. 22 Padomju juridiskā
zinātne varēja ignorēt kontinuitātes teoriju, jo apcerēja tikai likumdošanas formulas.
Diemžēl tam bija arī sava ēnas puse. Juridisko literatūru izmantoja vienīgi speciālistu
aprindās, un ārpus šaura interesentu loka savam laikam visai radikālais faktu materiāls
neietekmēja ne vēsturniekus, ne arī sabiedrisko domu.
1966. gadā “Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis” publicēja A. Ūdres rakstu
par operatīvo grupu sagatavošanu un to darbību Latvijā reokupācijas sākumposmā.
Lai arī atbilstošs sava laika ideoloģiskajām nostādnēm un iekļauts pastāvošo koncepciju
ietvaros, A. Ūdres raksts uzskatāmi parādīja, ka padomju režīma otrreizējā
atgriešanās Latvijā notikusi pēc rūpīgas plānošanas un sagatavošanas darbiem, kas
tālu pārsniedza 1940. gadā veiktos pasākumus. Pirmo reizi tika atklāta izcili precīzā