Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Inesis Feldmanis. Nacistu okupācijas politika Baltijā (1941–1945): koncepcija un izpausmes
augstākajām Vācijas valsts iestādēm. 39 Atklātībā par A. Rozenberga iecelšanu un viņa
vadīto ministriju kļuva zināms tikai pēc četriem mēnešiem – 1941. gada 17. novembrī.
Nacistu līderi ilgi klusēja, jo vēlējās paziņot par jaunās ministrijas izveidi saistībā ar kādu
lielu notikumu, piemēram, Maskavas vai Ļeņingradas ieņemšanu.
Okupēto austrumu apgabalu ministrijas pakļautībā atradās reihskomisariāti Ukraina
un Ostlande (reihskomisārs Hinrihs Loze – Lohse), kurā ietilpa Latvija, Igaunija, Lietuva
un lielākā daļa Baltkrievijas. A. Rozenbergam ne tuvu neizdevās nodrošināt vienotu un
koordinētu politiku okupētajā Baltijā. Viņam nebija arī iespēju daudzās jomās izšķiroši
noteikt vai ietekmēt tās galveno saturu un ievirzi. Ostlandē, tāpat kā citās nacistiskās
Vācijas okupētajās teritorijās, gandrīz vai pilnīgi autonomi funkcionēja dažādas
policijas struktūras, kuras pakāpeniski izveidoja un pilnveidoja. Reizē ar vērmahtu
Baltijā 1941. gada jūnija beigās ieradās Operatīvā grupa A (Einsatzgruppe A), kuru
komandēja SS brigadefīrers un policijas ģenerālmajors Valters Štālekers (Stahlecker).
Viņš Latvijā uzturējās apmēram divas nedēļas un līdz ar armiju to atstāja (gāja bojā
1942. gada 18. martā kādā militārā operācijā pie Ļeņingradas). V. Štālekera vadībā
Latvijā iesākās ebreju iznīcināšana un padomju aktīvistu sodīšana, kurā viņš centās
iesaistīt arī latviešus. V. Štālekers izveidoja vairākas vācu drošības policijas (Sicherheitspolizei)
un SS drošības dienesta (Sicherheitsdienst – SD) palīgvienības – tā saucamās
zonderkomandas. Pazīstamākās no tām bija bēdīgi slavenā Viktora Bernharda
Arāja komanda Rīgā, Mārtiņa Vagulāna vienība Jelgavā un Herberta Teidemaņa grupa
Valmierā.
1941. gada 17. jūlijā Ā. Hitlers izdeva rīkojumu par okupēto austrumu apgabalu
nodrošināšanu ar policijas spēkiem, uzticot šo uzdevumu SS reihsfīreram un Vācijas
policijas šefam H. Himleram. Rīkojuma trešais punkts paredzēja, ka katrā reihskomisariātā
policijas darbību pārrauga augstākais SS un policijas vadītājs, kas tieši pakļauts
reihskomisāram. 40 Ostlandē šo amatu sākotnēji ieņēma grupenfīrers Ādolfs Prīcmans
(Prützmann), bet 1941. gada novembrī viņu nomainīja obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns
(Jeckeln), kura uzdevums bija ebrejus Latvijā likvidēt intensīvāk. 41
A. Rozenbergs visai maz varēja ietekmēt arī vācu saimniecisko politiku Baltijā, jo,
sākoties Vācijas–PSRS karam, Ā. Hitlers izdeva rīkojumu, kas noteica, ka par austrumos
okupēto apgabalu saimniecisko izmantošanu un ekspluatāciju atbildīgs ir Vācijas “saimnieciskais
diktators” – gaisa spēku pavēlnieks reihsmaršals H. Gērings. 42 Šādā situācijā
okupēto austrumu apgabalu ministrs, lai kaut cik saskaņotu saimnieciskās politikas
jautājumus, bija spiests H. Gēringam nepārtraukti sūtīt oficiālas vēstules. Kā norāda
britu vēsturnieks Ričards Overijs (Overy), reihsmaršals tomēr tās “tīši ignorēja” 43 .
Īpaši aktīvi A. Rozenbergs un viņa vadītā ministrija centās iejaukties ar reprivatizāciju
saistīto jautājumu risināšanā. Tā, piemēram, 1942. gada jūnijā Okupēto austrumu
apgabalu ministrijā notika vairākas apspriedes (vairāk nekā astoņus mēnešus pirms
53