Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

36 Padomju okupācija Latvijā (1940–1941)
ir runa, cirkulāram bija pievienots Vissavienības un starptautisko izpildītāju konkursu
laureātu saraksts ar attiecīgo mākslinieku vārdiem. 129 Tātad pat sīkumi afišu saturā
tika reglamentēti Maskavā. Lai “nopietni nostādītu” “izpildītāju idejiski-radošo audzināšanu”,
PSRS Mākslas lietu komiteja prasīja koncertu organizāciju vadītājiem “pieņemt
mērus repertuāra kvalitātes paaugstināšanai”. Šie “mēri” paredzēja, ka gan katram
māksliniekam, gan kolektīvam jāsastāda pusgada plāns, kas, protams, bija jāsaskaņo
ar republikānisko Mākslas lietu pārvaldi. Šo plānu neizpildīšanu savukārt uzskatīja par
darba disciplīnas pārkāpumu. 130 Lieki piebilst, cik ļoti tamlīdzīgi plāni un priekšraksti,
kuru niecīgākajām izmaiņām bija nepieciešama īpaša atļauja, nevajadzīgi apgrūtināja
kultūras institūciju elastīgu vadību un darbu.
Latvijas PSR valdība, pilnīgi pakļaujoties Maskavas diktātam, pat dažādus šķietami
vienkāršus un vietējus jautājumus nereti baidījās risināt patstāvīgi. Raksturīgs piemērs
ir rakstnieka L. Paegles atraitnes lūgums Latvijas PSR valdībai. Lietas būtība bija šāda.
Saskaņā ar PSRS pastāvošajiem likumiem autortiesību mantinieki saglabāja tiesības
saņemt honorāru par izdotajiem darbiem piecpadsmit gadu pēc autora nāves. 1941. gada
pirmajā pusē L. Paegles atraitne A. Paegle lūdza viņas gadījumā izdarīt izņēmumu, jo
L. Paegle bija miris 1926. gada janvārī un līdz 1940. gadam viņa darbus Latvijā izdeva maz
un reti. Šā iemesla dēļ viņa līdz 1941. gada janvārim bija saņēmusi tikai dažus, nelielus
honorārus, bet uz honorāru par plānoto L. Paegles darbu publicēšanu pēc Latvijas pievienošanas
PSRS A. Paegle pretendēt vairs nevarēja likumā noteiktā termiņa izbeigšanās
dēļ. Tāpēc A. Paegle lūdza pagarināt honorāru saņemšanas tiesību termiņu vēl par piecpadsmit
gadiem. Lai gan Latvijas PSR varas institūcijām, neskaitot atsevišķas atrunas,
nebija principiālu iebildumu pret A. Paegles lūgumu, tomēr nolēma vērsties pēc galīgā
akcepta pie PSRS Tautas komisāru padomes. Pagaidām nav drošu liecību, ka sagatavotā
vēstule uz Maskavu nosūtīta, taču ir saglabājies sagatavotais projekts. 131 Tas apliecina,
ka Latvijas valdība pat salīdzinoši ikdienišķos gadījumos baidījās rīkoties patstāvīgi.
Kā redzams, mazsvarīgu jautājumu izlemšana visaugstākajā līmenī bija būtiska
un totalitārai varai raksturīga īpatnība. Teātru biļešu cenas, sezonas sākuma un beigu
datums, laikrakstu cenas, grāmatnīcu darbalaiki 132 u.c. lietas, kam pilnīgi pietiktu ar
konkrētas iestādes lēmumu, izlēma Latvijas valdība, nereti vēl gaidot direktīvas no
Maskavas. Tā, piemēram, lai no Daugavpils garnizona cietokšņa pārvestu ērģeles, kuras
tur netika izmantotas, uz Latvijas Valsts konservatoriju Rīgā, atļauju prasīja valdībai. 133
Lai arī šajā gadījumā Latvijas PSR TKP pieņēma patstāvīgu lēmumu, neprasot atļauju
Maskavai, tomēr arī republikas vadības iejaukšanās šādā nelielā gluži tehniskā lietā
liecina par ieviestās centralizācijas apmēriem.
Jāatzīmē vēl kāda interesanta nianse. PSRS Mākslas lietu komiteja 1940. gada
septembrī, cita starpā, kritizēja tās pakļautībā esošo PSRS tēlojošās mākslas iestāžu
galveno pārvaldi par to, ka “svarīgu principiālu tēlojošās mākslas jautājumu izlemšanā