Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Kārlis Kangeris. Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941–1945)
Igaunijas un Latvijas izvest “vācu tautības grupas”, respektīvi, tās nometināt Vācijas
reiha teritorijā. 5
Pēc kara izcelšanās Igaunijā, bet it īpaši Latvijā parādījās pret šo zemju vācietību
vērsti noskaņojumi. Sākot ar 1939. gada 16. septembri, ziņojumos, kurus vai nu nosūtīja
Vācijas Ārlietu ministrijai, vai arī tieši reiha valdībai, sistemātiski tika pausts viedoklis, ka
“šovinistiski latvieši” un “žīdi” vēloties ar baltvāciešiem asiņaini izrēķināties. 6 Situācijai
saasinoties, varētu notikt liela asins izliešana, kas ar “savu mežonību un nežēlību
Brombergas notikumus galīgi aizēnotu”. Līdz ar Padomju ultimātu Latvijai 1939. gada
30. septembrī šī situācijas saasināšanās iestājās, tāpēc 5. oktobrī Vācijas reihs pārņēma
tautas vāciešus (Volksdeutsche) Latvijā savā “sevišķā aizsardzībā”, un nākamajā
dienā Vācijas Vadonis Hitlers paziņoja par Eiropas jauno etnogrāfisko pārkārtošanu.
Izceļošana no Latvijas 1939. gada 30. oktobrī ar līgumu “Vertrag über die Umsiedlung
lettischer Bürger deutscher Volkszugehörigkeit in das Deutsche Reich” starp Latvijas
un Vācijas valdībām tika apzīmogota. 7
Līdz 1939. gada 12. decembrim no Rīgas, Liepājas un Ventspils Vācijas reihā ar
kuģiem ieradās kopā 51 600 personu. 8 Līdz izceļošanas akcijas oficiālajam nobeigumam
1940. gada 1. jūlijā sakarā ar atpalikušo baltvāciešu ierašanos izceļotāju kopskaits bija
pieaudzis līdz 52 583 personām. 9 Tā kā ar izceļotāju transportiem no Latvijas uz Vāciju
veda arī reiha vāciešus, bezpavalstniekus un agrākās Polijas pilsoņus, tad baltvāciešu
skaits neatbilda izceļojošo personu kopskaitam. Tāpēc šajā pētījumā ir ļoti svarīgi
ievērot tos statistiskos datus, kurus uz baltvāciešu izceļotājiem, viņu “pārbaudīšanu”
(Durchschleusung) un atzīšanu par “izceļotājiem” attiecinājusi Izceļotāju galvenā pārvalde
(Einwanderer-zentralstelle, saīsināti – EWZ). 10 No Latvijas EWZ Statistikas nodaļa
apzināja 48 641 baltvāciešu izceļotāju, 11 kas pēc tam izgāja pārbaudes procesu.
Viens no pārbaudes punktiem bija “baltvāciešu novērtēšana pēc rases pazīmēm”, ko
veica EWZ iesaistītās Rases un kolonizācijas Galvenās pārvaldes nodaļā (Rasse- und
Siedlungshauptamt-SS). Rases vērtējumam pamatā bija šādas četras grupas: 12
“I. Ļoti labi piemērots; galvenokārt ziemeļniecisks.
II. Labi piemērots. Galvenokārt ziemeļniecisks, ar niecīgiem radnieciskas asins
piemaisījumiem. Dinarisks un rietumniecisks. Izlīdzināti jaukteņi.
III. Vēl piemēroti. Gandrīz neizlīdzināta tipa jaukteņi ar spēcīgāku austrumu un
austrumbaltu asiņu piejaukumu.
IV. Nederīgi. Neharmoniski jaukteņi ar galvenokārt austrumu un austrumbaltu asiņu
sastāvu. Tīri austrumu un austrumbaltu tipi. Svešu asiņu piejaukums.”
Pēc sākotnējiem Rases un kolonizācijas Galvenās pārvaldes plāniem bija paredzēts,
ka 1. un 2. grupas personas nometinās austrumos – Vartegauā un Dancigā-
Rietumprūsijā, bet 3. un 4. vērtējuma grupā klasificētos izvietos vecā reiha teritorijā.
Pirmās rases kritēriju pārbaudes rādīja, ka tikai 50 procenti baltvāciešu varētu būt
85