Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Irēna Šaicāne. Viļakas jauniešu nevardarbīgās pretošanās organizācijas 1945. gadā
Raksta pielikumā ievietotajos nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes (segvārds
“Cinītis”; 1920–1946) vēstuļu fragmentos ievērota mūsdienu latviešu valodas
ortogrāfija un izlabotas pārrakstīšanās kļūdas.
Tā kā vairāki jaunieši (Margarita Bratuška, Arvīds Bērziņš, Antoņina Korņejeva,
Jānis Cercins u.c.) jau pirms aresta strādāja par skolotājiem, meklējot datus par skolām,
kā arī ziņas par Viļakas vidusskolas 1945./1946. mācību gada absolventiem, izmantoti
Alūksnes Zonālā valsts arhīva (AZVA) materiāli par Abrenes (Viļakas) apriņķa skolām,
lai atrastu to skolotāju vārdus un uzvārdus, kuri 1944.–1945. gadā strādājuši Viļakā,
Balvos un apkārtnes skolās.
Autori interesēja ne tikai darbs arhīvos ar dažādiem dokumentiem, bet viens no
uzdevumiem bija atrast tālo 40. gadu dienu dalībniekus un pēc iespējas vairāk uzzināt
no tiem.
Materiālu vākšanas laikā (2005. gada jūnijs – 2006. gada septembris) ir uzklausīts un
pierakstīts (dažas atmiņas iegūtas no vēstulēm) vismaz 25 (arī no Balvu puses, jo LNJA
aptvēra plašāku teritoriju) toreizējo jauniešu vai viņu tuvāko radinieku stāstītais (rakstītais)
par pēckara gadu dramatismu, kas palīdz ilustrēt vai atspēkot čekas dokumentus.
Intervētie cilvēki atmiņas pārsvarā sniedza kā brīvu stāstījumu, tomēr sarunājoties vai
vēstulēs tika uzdoti jautājumi, lai precizētu stāstīto. Jautājumi bija šādi:
1) kādi apstākļi veicināja iesaistīšanos jaunatnes organizācijā,
2) kādi bija uzticētie pienākumi,
3) kurā klasē mācījās aresta brīdī,
4) kad un kā notika apcietināšana (skolā, mājās),
5) kādi bija apstākļi apcietinājumā, pratināšana, tiesa.
Daži jaunieši – Roberts Sprukulis, Jāzeps Dvinskis, atsaucoties autores lūgumam,
paši uzrakstīja plašu atmiņu materiālu, kas stāsta par dzīvi gan pirms kara, gan kara
laikā, par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, situācijām personiskajā dzīvē, kā arī par
pārciesto labošanas darbu nometnē. Abu jauniešu atmiņas ir ļoti precīzas.
Pētījumu sākot, bija zināmas bažas, vai apzinātie toreizējie pēckara gadu jaunieši
gribēs atbildēt uz jautājumiem, jo totalitārā režīma mantoto baiļu un neuzticēšanās
sindroms varēja kavēt atmiņu materiāla pierakstīšanu. Taču viens faktors, kas, autoresprāt,
veicināja cilvēku uzticēšanos, bija jau 2005. gadā veiktais pētījums “Balvenieši
padomju režīma gados (1940–1941 un 1944–1949): dokumentos un atmiņās”, kad aptaujātie
cilvēki sākumā bija skeptiski noskaņoti, bet pēc tam uzticējās. Daļa apzināto ir
tagadējā Balvu rajona iedzīvotāji, un viņi bija atsaucīgi.
Saņemtās atbildes bija samērā izsmeļošas un sniedza ieskatu pēckara gadu notikumos.
Atbildi autore nesagaidīja tikai no divām personām, tātad visiem nav vēlēšanās
runāt par šiem notikumiem, un autore to respektē.
Situācijas analīzei izmantota tikai neliela daļa Viļakas vidusskolas jauniešu atmiņu. 9
477