Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Andris Kūla. Metropolīts Sergijs un Pareizticīgo baznīca nacistu okupētajā Latvijā
nostāju pret Maskavas patriarhiju. Tieši šī Sergija politika noveda viņu pie traģiskās
bojāejas, par kuru būs runa darba beigās. Maskavas patriarhijas reakcija uz šādu Sergija
politiku bija atšķirīga no rīcības attiecībā pret citām baznīcas vienībām, kas tādu
vai citādu iemeslu dēļ piekopa šķeltniecisku politiku ar Maskavas patriarhiju. Sergijam
Voskresenskim netika uzlikts aizliegums veikt svētdarbības. 1944. gada aprīlī Maskavas
patriarhijas Svētā sinode nolēma: “Visas iesvētīšanas priestera kārtā [roku uzlikšanas],
ko veicis metropolīts Sergijs un viņam pakļautie bīskapi, uzskatāmas par spēkā
esošām.” 84
Izdarot secinājumus par Sergija darbību, redzama viņa noturīgā kanoniskā politika,
kura – gan pašos grūtākajos mirkļos, kad vācu armija jau bija pie pašām Maskavas
sienām, gan tad, kad Sarkanā armija pārgāja plašā pretuzbrukumā, – bija vērsta uz
Maskavas patriarhāta un kanoniskās vienotības saglabāšanu ar to.
Otrs pamatakmens šādai nostājai bija Sergija dziļā uzticība PB interesēm un to
stādīšana augstāk par karojošo pušu interesēm. Daļēja sadarbība ar padomju un nacistu
okupācijas iestādēm bija tikai spēle baznīcas interešu sasniegšanai, par ko pats
Sergijs ir teicis: “Ne tādus vien apmānījām! Ar NKVD tikām galā, bet šos “desiniekus”
apmānīt nav grūti!” 85
Kā redzams no darbības, spēle bija veiksmīga, lai gan tā prasīja galvenā “spēlētāja”
dzīvību. Aiz viņa palika sagatavota un no boļševiku terora atdzimusi baznīca, ar ko
bija jārēķinās boļševiku varas iestādēm. Te var minēt Joanu Kondrašovu Afanaseviču,
kurš eksarhāta laikā tiek iesvētīts par priesteri un pēc padomju varas atjaunošanas
netiek represēts, bet atstāts amatā. Arī Ņikifors Smorodovs, kuru Sergijs 1943. gadā
iecēla protohiereja kārtā un kurš 1944. gadā tika evakuēts uz Vāciju, pēc atgriešanās
atsāka savu darbību. Vēl tipiskāks piemērs ir Nikolajs Baranovičs, kurš 1931. gadā
PSRS aizgāja no mācītāja štata vietas sakarā ar padomju politiku pret mācītājiem.
1941. gadā viņš tika mobilizēts 892. strādnieku bataljonā un Smoļenskas apgabalā
nokļuva gūstā. Viņu norīkoja darbā pie saimnieka Pāvela Tura Kursīšos. Lūk, ko
viņš pats raksta savā autobiogrāfijā jau padomju laikā: “Uzzinājis, ka Rīgā kalpo Maskavas
patriarhijas eksarhs metropolīts Sergijs, es viņam izsūtīju vēstuli, kurā izstāstīju
visas savas grūtības, kalpojot pie saimnieka Tura, un viņš mani no kalpa padarīja par
mācītāju.” 86 Vēlāk N. Baranovičs kļūst par protohiereju. Šie daži piemēri uzskatāmi pierāda
to klēra atdzimšanas procesu, ko uzsāka Sergijs un kuru vēlāk nevarēja apspiest
padomju varas iestādes. Šādas politikas rezultātā tika palielināta PB ietekme padomju
varas apstākļos. Totālā antireliģiskā politika bija piedzīvojusi krahu, un Padomju valdībai
bija jāsamierinās un jācenšas mierīgi pastāvēt līdzās Maskavas patriarham un viņa
vadītajai patriarhijai.
Tāpēc varam pārliecinoši apstiprināt darba sākumā minēto, kāpēc Sergijs Voskresenskis
neevakuējās, – tas nebija čekas uzdevums, kura veikšanai eksarhs palika
185